Es nopūtu svecīti un šķita, ka jādodas gulēt. Vēl nebija aizvilkti vecmāmiņas tamborētie aizkari un pa logu istabā lūkojās bāls mēness vaigs. “Debesis šonakt tik melnas…” es nodomāju. Un zvaigznes spīdēja spoži. Pa auksto klona grīdu es aizgāju līdz durvīm un atrāvu aprūsējušo krampīti. Pa durvīm ieplūda nakts un smarža kā senāk zāļu vakarā. Dārzā ābeles, krampjainām rokām- saķērušās un snauž. Viens lieks troksnītis un tās pamostas. Mēness man parādīja taku starp aizaugušām puķu dobēm un nobrukušo pagrabu. Vējš atnesa čukstus no tāluma. Varbūt tā runāja pļavas gari, varbūt miegā buramvārdus šņāca melni raganu kaķi, bet varbūt vienkārši čaukstēja aizmigušo ābeļu vaskainās lapas, vēja pakustinātas. Tā bija burvība, kad viss ir miglā tīts un tu ļaujies burvīgam vasaras nakts sapnim. Jā, tā ir taisnība- vasaras nakts ir tā nakts, kad piepildās jebkurš nejauši izteikts vārds, tāpēc paklusēsim un ļausimies vējam, kas mūs ieved nakts klusumā. Tā būs mūsu senču bagātība un mēness pielijis prāts, kas mūs pavadīs vasaras naktī:)))


tā ir reāla nakts vecmāmiņas lauku mājā. Reālas sajūtas. It kā apņem burvestība. nakts vai agrs rīts nezinu. 03:30[julijaa]