nakts debess
tumšās debess naktis. tās ir tik valdzinošas. nē, es nesaku, ka labākas kā dienā. tomēr ir kas cits. savišķi jau laikā, kad mēness spoži spīd. un to aizsedz pāris mākonīši. nu jā, jā. palūkojies arā pa logu! neko tu neredzēsi. pat caur pisētas laternu radītās gaismas kūļiem to neseskatīt. to var tikai īpašas auras varā. tu sāc spēt saskatīt lietas, kuras parasti nepamani. cik skaisti spēj būt šie pustoņi. nē, debesis nava vienādi zilas. tur ir nianses. un makoņos. tas vispār ir kaut kāds unikums! un tajā brīdī, kad mēness gaisma izlaužas cauri visiem šķēršliem, lai atspīdētu tieši sejā, acis iedegas. tās piepildās ar sava veida burvību. kaut aukstā pustonī, tomēr citādas. tādas, kādas dienā neredzēt. tik neaizmirsti, katrai lietai, katram kaut kam ir sava burvība, vajag tik ielūkoties dziļāk!