neveiksmīgās rīmes
jau atkal viņa lej asras gaužas
grubu mierināt, palīdzēt kā,
bet sirds mana gabalos laužas
nesanāk galīgi man nekā.

Maigi vārdi un padomi viedi,
sacītais asru jūrā krīt,
Tie šķiet viņai lieki,
nesaprotu, kam viņa spīt.

Mīlu es viņu vēl vairāk par sevi,
Kā lai no elles izgābju mīļoto?
labāk dodos pats, nekā atdodu tevi,
citādi nepiepildīt mūsu sapni loloto.

Jel, celies manu saulīt,
pietiek asarās mirkt,
dod savas rokas sasildīt,
nelikšu tavai sirdij vairs ilgāk sirgt.

nolaižas rokas manas īsās
ķermenis dreb vienās trīsās.
nepamodās mana mīļā,
baltā audeklā tītā.