nedaudz
pa TV3 iet tagad tā dokumentālā filma, par to mazo meitenīti, kurai, ir kāda slimība. īsti neatceros kā viņa saucas, bet nu cik dzirdēju, tad viņai neesot vaigu kaulu, nav ausu. nu vairkā neaprakstot, izskats ir vairāk kā biedējoši neaprakstāms. līdz galam tā arī es nevarēju noskatīties. aizgāju pirmajā reklāmas pauzē. tie ir tie brīži kad var tiakia trauties no tāda raidījuma, lai arī kāds tas nebūtu. nu tas ir vienkārši drausmīgi. un tad es atcerējos, ko pavisam nesen stāstīja, kāds gudrs cilvēks. tā galvenā doma, bija tāda, ka cilvēce mūsdienaš ir pārāk izvirtusi(īsti nesaprtu to vārdu šajā vietā, taču neko labāku nevaru izdomāt). nu tas jāsaprot medicīniskā ceļā. jo ar mūsdienu medicīnu mēģinot lāpīt visas slimības un dabas pieļautās nepilnības cilvēce tiaki vairo tās. īstenībā tā arī varētu būt. redz, vai tad visus tos tūkstošus, cik ilgi pastāv cilvēce, nav bijušas tādas nepilnības un greizas lietas? ir taču. tikai tad tie kam tā bija jāmirst arī mira un tālāk nenesa savas nepilnības, taču tagad tās nepilnības tiek nestas tālāk. lai arī cik nežēlīga agrāk bijusi šī pasaule, tā tomēr jau bija parūpējusies par nākotni. savā ziņā, varbūt, humāni nepieņemami, tācu ļoti efektīvi un galīgi.
tā jau tikai tie laimīgie tagad var sēdet sveču gaismā, klausoties Frenku Sinatru, dzerot piparmētru tēju un sajūtot vieklās lietus lāses, sitamies pret logu. drošībā. bet tur ārā šķīst. šķīst zeme, tā par dubļiem paliek. šķīst tās miljonu lāses, tās ir tās dzīvības mūzībā. mirkļi. bet man vēl laiks ir. baudu to, par visiem tiem, kam tas nebija lemts.