neveiklā pastaiga
aizcērtas vāriņi. at tādu nelielu bukšķi. pa labi vai pa kreisi. labi pa kreisi. tāda sasteigta gaita sākumā. caur appavu plāno zoli var sajust katru ceļa nelīdzenumu. īpaši tagad, kad ledus klāj visu ielu, tas vļe no nesenā atuksnīša palicis, bet tagad. tagad sals kniebj ausīs un degunā. soli pa solim jau kāds gabaliņš prom no mājām. tomēr joprojām viegli staigāt. svaigais gaiss kaut paīkams tomēr izraisa iesnu sindromu aukstā laikā. noslauku tekošo degunu uz cimda rādītāj pirkstu un tad noberžu ar otru roku, lai nepiesalst. nolaizu savas lūpas. ui, jāsasmērē taču ar higēnisko lūpkrāsu. soļoju tālāk. vientuļi jau ir pastaigāties vienam. pārdomāt daudz ko var, arī domas ģenerējas labāk nekā siltā telpā, kur temperatūra piemeklētā tāda, lai nāktu miegs. jā, tāda neliela migla, kuru sajūt ar savu seju, tādi sīki mitri pilieniņi gaisā lido. tie aplīp ap visām sīkajām daļiņām un rada to trauslo un skaisto sarmu. man nepaīk tā orandžā gaisma no laternām. varbūt agrāk šķita kas skaists, bet tagad nesmuks tonis. staigāju tādu lielu apli. ar cimdu pieskaros apsalušajam vāriņu rokturim, to pagriežu un vārtiņi atveras, kā gaidījuši mani.