Pļava
es mēģinu. kāds to var? jā! tad jau laikam tas neesmu es.
apuļos zālē. vēroju mākoņus. tie slīd, un mainās vienlaicīgi. liegi pieveru acis. spēcīgs troksnis man liek saslieties. pieceļos. un dodos. kur? es pat nezinu. redzu skaistu ziedu. tas saulītes krāsā. ar saku krāšņu aicināt aicina mani pieliekties un savu degunu piebāzt tam tuvu tuvu. dziļi ievelku gaisu. cik juki smaržo! cik to te daudz. zieds pie zieda. prieks pārņem manu dvēseli, es jautri lēkāju. izdejoju savu puķu deju, kā īpašu rituālu. tik pārlaimīgs. vai esmu noreibis no jauās ziedu smaržas? nu nevar būt. vairāk jau no krāsu pārbagātības! varavīknei rīta steigā izbira. un nu tās klāj visu pļavu. jūtos kā turenīties. nu tieši tā. bezrūpīgs, vieglāks par gaisu. lidiens kur acis rāda. brīdis. brīža iegribas, emocijas. tas ir tas, kas mani vada, mans pavēlnieks. tad jau es esmu pats labākais padotais, jo kunga vārds ir man likums. beidzu dejot savu puķu deju. tagad atkal atguļos, ļaujot ziediem glāsīt mani. tik viegli. es aizveru acis, lai nekad vairs tās neatvēru, jo kas gan vēl var būt skaistāks?