aukstas rokas. šņaukāšanās. miegainība. labi vēl ka kakls nesaāp. tāds kā bezspēks. jau atkal neliels drebuļu vilnis pārskrien ķermeni. nē, nē, šis vēl nebij devītais vilnis, kurš mani nogāztu no kājām. nogāztu tik viegli kā sērkociņu. pēdas nosalušas, kaut kājās zeķes. no iesnu pārpilnības degunā, sajūta tāda, it kā būtu dabūjis pa seju no kāda urlas. mocīt sevi vēl un teikt, ka ienstu ķīmiskās zāles un pats ar visu tieku galā. tomēr labāk jau būtu iedzert kādu siltu brīnumpulverīti un pēc 10 minūtēm sajusties kā pasaules līmeņa superstāram. laikam tādas ir tās paliekas n ovasaras. ienaini draņķīgas!