drūmais atnācis ciemos
nežēlīgas depresijas skarti mirkļi sāk jau arvien vairāk un vairāk izdzēst no atmiņas tās retās dienas,kad šķiet, ka dzīvot ir vērts,bet es pie tā neesmu vainīga,jo-kāds man vispār prasīja vai es gribu dzimt?!dzīvi man uzlika kā smagu nežēlīgu pienākumu pat negaidot manu viedokli...kas var palīdzēt?-nu-man tas metāls.bet vispār es neesmu depresīvs ,melns ,mazs metālists,kurš visu laiku staigā depresijas mākts,bet zināt,dažreiz gribas pasaulei pakaukt par bēdām tādās nelaimīgas izgāzušās dienas ietvaros kā šī.........
ok,nu jau jūtos nedaudz labāk