reliģiskais moments - [entries|archive|friends|userinfo]
reliģiskais moments

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Oct. 14th, 2017|06:47 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nesen sapratu, ka es vairs nevaru pateikt, ko nozīmē vārds "ticība".
Tas man šķiet tikpat nesaprotams naratīvs kā piem saruna, vai Dievs ir, vai arī viņa nav
Parādās tukši un komfortabli laukumi vietās, kas agrāk bija piekrautas
linkpost comment

Comments:
[User Picture]
From:[info]daina
Date:October 14th, 2017 - 10:18 pm
(Link)
Jā!
[User Picture]
From:[info]ieva
Date:October 14th, 2017 - 10:44 pm
(Link)
kad domāju par bailēm savulaik, sapratu, ka ticība ir uzticība. tas ir praktisks ne filosofisks jēdziens - garīgi praktisks. jo uzticība un bailes ir savstarpēji izslēdzoši stāvokļi.
bībelē arī ticības jēdziens figurē kā praktisks jēdziens - ticība ne kā kkāds abstarkts virtue per se, bet kā kkas, kas vajadzīgs, lai tu spētu kko izdarīt, parasti kko grūtu smagā situācijā, kur normāli kak raz ir riktīgi bail. kā kkādu no prakses atrautu pašrotu to uzlūko vien farizeji.

idejiska ticība, kaut kāda pārliecība par kkā pastāvēšanu kkādā formā, īstenības naratīvs ir, well, filosofija at its lowest, tā teikt. un, protams, no sākuma ir vajadzīgs jēdzīgs naratīvs, taču pats par sevi tas ir nenozīmīgs, tukšs un beigts - tas ir tikai tāda presforma, kur personībai iemantot kontekstu un vērsumu. pēc tam tas kļūst largely nenozīmīgs.

skumji, kad reliģijas un tās funkcijas izpratne tiek noreducēta uz tās pamatstāstu un cilvēki apstulbuši to vien dara kā karo par to, kura stāsts nu ir tas pareizais. tāda ticība patiešām nevienam nafig nav vajadzīga.
[User Picture]
From:[info]de_profundis
Date:October 14th, 2017 - 10:58 pm
(Link)
Ok, jā, sapratu. Tas, ko kristietībā sauc par paļāvību.
Neduālisti arī daudz runā par "surrender". Bet tas ir diezgan reti sastopams - advanced seeker vai pat apgaismotā stāvoklis.
[User Picture]
From:[info]ieva
Date:October 14th, 2017 - 11:06 pm
(Link)
absolute surrender jā, bet tas jau nenotiek tā boooom! vienā piegājienā :) lai gan var notikt arī tā. parasti gan tu pakāpeniski atdodies un atdodi gabaliņu pa gabaliņam, situāciju pa situācijai. līdz lēnām pārbīdās tas gravitācijas centrs no "es" uz "dievs" un gluži kā pāvils, ja nemaldos, teica: ne es dzīvoju, bet viņš dzīvo caur mani. (citēts iz atmiņas)
[User Picture]
From:[info]ieva
Date:October 14th, 2017 - 11:08 pm
(Link)
un *ir* gluži kā (aizmirsu darbības vārdu)
From:(Anonymous)
Date:October 28th, 2017 - 09:04 pm
(Link)
nu, tu te baigi safilozofē un sanarativizē par ticībām, ļoti jūsmīgi. taču vismaz kristietības gadījumā - un sevišķi bibliskās terminoloģijas gadījumā - ir fantastiski vienkārši - vai tu t i c i (as in believes, nevis poētiskais "faith", kam vispār nav darbības vārda formas) tam, ko Jēzus teica par sevi un Dievu, un tam, kas ar viņu notika, vai arī netici un noraidi. jums grūti pieņemt šo vienkāršo ticību, jo modernā cilvēka apziņā vēsture un faktoloģiska patiesība bez jūsmīgām relativizējošām interpretācijām ir kaut kas neiedomājams, atceļams, jo, jūsuprāt, valstība jau ir iestājusies un nu ir mūžīgā tagadne
[User Picture]
From:[info]prtg
Date:February 8th, 2018 - 05:26 pm
(Link)
Uzticība un bailes var arī nebūt savstarpēji izslēdzoši stāvokļi.
Piemēram, kad indivīda nākotnē iezīmējas milzīga zaudējuma iespēja, bailes un uzticēšanās ir stāvokļi, kas, būdami šaušalīgā kontrastā viens ar otru, šai (ticēt aicinātā) indivīdā pastāv vienlaicīgi. Un tad viņam ir jāizdara izvēle starp paļāvīgi samierināties ar šķietami neizbēgamo, vai izdarīt pamatīgu dvēseles piepūli noticēšanai šķietami neiespējamajam.

Otrā izvēle ir outworldly.
[User Picture]
From:[info]ieva
Date:February 8th, 2018 - 06:31 pm
(Link)
not rlly. kamēr tas tavs indivīds sēž savās domās un trīc par to, kas ŠOBRĪD eksistē tikai viņa galvā, tikmēr viņš baidās. kad viņš ieelpo -- izelpo un ļaujas tam, kas IR, tad viņš uzticas esošajam un viņā ir miers, tai sekundē viņam nav bail, tai sekundē viss ir pareizi. bet nākamajā atkal ir šķērsām un "not SUPPOSED to be like this", viņš atkal ir domās, atkal baidās. un tad atkal nav, viņš nosinko ar ESOŠO. un tad atkal aiziet domās, un tā visu laiku.

manā pieredzē uzticība un bailes nevar pastāvēt vienlaicīgi, nē. lai gan tās pārmaiņas var notikt arī puselpas taktī.
[User Picture]
From:[info]prtg
Date:February 9th, 2018 - 01:18 am
(Link)
Es te drīzāk domāju citādāku situāciju, proti, kad esi jau izlēmis paļāvībā samierināties ar zaudējumu, jo tā ir normāli, jo tā šādā situācijā ir noticis 99.9999% gadījumu, un tad tomēr vērsies lūgšanā ar visu savu dvēseles spēku, un izdari to, kas no normalitātes skatu punkta ir ārprātīgs (te ir tās bailes - pašam par savu rīcību vai tās sekām), bet noticot, ka var notikt brīnums, un tad tas notiek.
[User Picture]
From:[info]ieva
Date:February 9th, 2018 - 06:05 pm
(Link)
ach sooo - saprotu, jā, ko saki. tā ir interesanta konstrukcija - bailes no izdošanās ticības kontekstā.

varbūt tām pašām bailēm varētu nošķirt kkādus paveidus (kirkegors tā vaita nedarīja?). jo nav tā, ka bailes allaž izpaužas, garšo, virmo vienādi. šitās jmoš tādas šausmas, ne? nu, kkas dziļumā, kā tāda zemestrīce - mēmi visaptveroša. bet vienalikus ne paralizējoša - tas ir kā tāds fons, kkāda dunoša fona tumsa. kamēr citas bailes ir kā siena - kā kkāda neredzama robeža, kam nevar iziet cauri.

vai arī tas vnk ir tā, ka tad, kad 70% tevis jau ir iekāpuši vienā laivā, tad tie pārējie 30% ar šausmām pievienojas. tas tipa šis variants, ko saki, kad uzticība un bailes tipa pastāv vienlaikus.
un citā situācijā savukārt nevar vnk nekus iekāpt, jo tie ir tikai savi 20%, kas velk kkur, kur 80% vēl nav gatavi iet. attiecīgi purina daudz izmisīgāk un pakusēt daudz grūtāk - solis vnk vēl nav nobriedis, tā teikt.

who knows! :)
[User Picture]
From:[info]prtg
Date:February 13th, 2018 - 03:52 pm
(Link)
Jā. Kirkegors ("Bailes un trīsas") kā centrālo piemēru aplūko iespējami ekstrēmāko piemēru - Ābrahams milzīgās bailēs, žēlumā un vienlaikus ticībā saņemas upurēt vienīgo dēlu, jo tādu pavēli saņēmis no Dieva. Tāpēc tas nav pārspējams ticības izpausmes piemērs.
Pat Jēzum, iespējams, bija vieglāk paļāvīgi ticot iet ciešanās un nāvē, jo viņš tobrīd bija piedzīvojis vismaz divus Dieva tieša atbalsta aktus - saņemot Svēto garu savu kristību brīdī, kā arī transfigurācijas laikā, kad tika izgaismots, kopā ar mācekļiem kalnā satiekot Eliju un Mozu. Faktiski apspriedās ar sen mirušiem praviešiem, kas ir tiešs pierādījums pēcnāves dzīvei, tātad arī nāves relatīvismam, padarot to mazāk biedējošu.
Savukārt Ābrahamam bija piepildījies vien apsolījums, ka viņa dēls piedzims viņiem ar Sāru vien sirmā vecumā.