|
Oct. 14th, 2017|10:44 pm |
kad domāju par bailēm savulaik, sapratu, ka ticība ir uzticība. tas ir praktisks ne filosofisks jēdziens - garīgi praktisks. jo uzticība un bailes ir savstarpēji izslēdzoši stāvokļi.
bībelē arī ticības jēdziens figurē kā praktisks jēdziens - ticība ne kā kkāds abstarkts virtue per se, bet kā kkas, kas vajadzīgs, lai tu spētu kko izdarīt, parasti kko grūtu smagā situācijā, kur normāli kak raz ir riktīgi bail. kā kkādu no prakses atrautu pašrotu to uzlūko vien farizeji.
idejiska ticība, kaut kāda pārliecība par kkā pastāvēšanu kkādā formā, īstenības naratīvs ir, well, filosofija at its lowest, tā teikt. un, protams, no sākuma ir vajadzīgs jēdzīgs naratīvs, taču pats par sevi tas ir nenozīmīgs, tukšs un beigts - tas ir tikai tāda presforma, kur personībai iemantot kontekstu un vērsumu. pēc tam tas kļūst largely nenozīmīgs.
skumji, kad reliģijas un tās funkcijas izpratne tiek noreducēta uz tās pamatstāstu un cilvēki apstulbuši to vien dara kā karo par to, kura stāsts nu ir tas pareizais. tāda ticība patiešām nevienam nafig nav vajadzīga. |
|