not rlly. kamēr tas tavs indivīds sēž savās domās un trīc par to, kas ŠOBRĪD eksistē tikai viņa galvā, tikmēr viņš baidās. kad viņš ieelpo -- izelpo un ļaujas tam, kas IR, tad viņš uzticas esošajam un viņā ir miers, tai sekundē viņam nav bail, tai sekundē viss ir pareizi. bet nākamajā atkal ir šķērsām un "not SUPPOSED to be like this", viņš atkal ir domās, atkal baidās. un tad atkal nav, viņš nosinko ar ESOŠO. un tad atkal aiziet domās, un tā visu laiku.

manā pieredzē uzticība un bailes nevar pastāvēt vienlaicīgi, nē. lai gan tās pārmaiņas var notikt arī puselpas taktī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es te drīzāk domāju citādāku situāciju, proti, kad esi jau izlēmis paļāvībā samierināties ar zaudējumu, jo tā ir normāli, jo tā šādā situācijā ir noticis 99.9999% gadījumu, un tad tomēr vērsies lūgšanā ar visu savu dvēseles spēku, un izdari to, kas no normalitātes skatu punkta ir ārprātīgs (te ir tās bailes - pašam par savu rīcību vai tās sekām), bet noticot, ka var notikt brīnums, un tad tas notiek.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ach sooo - saprotu, jā, ko saki. tā ir interesanta konstrukcija - bailes no izdošanās ticības kontekstā.

varbūt tām pašām bailēm varētu nošķirt kkādus paveidus (kirkegors tā vaita nedarīja?). jo nav tā, ka bailes allaž izpaužas, garšo, virmo vienādi. šitās jmoš tādas šausmas, ne? nu, kkas dziļumā, kā tāda zemestrīce - mēmi visaptveroša. bet vienalikus ne paralizējoša - tas ir kā tāds fons, kkāda dunoša fona tumsa. kamēr citas bailes ir kā siena - kā kkāda neredzama robeža, kam nevar iziet cauri.

vai arī tas vnk ir tā, ka tad, kad 70% tevis jau ir iekāpuši vienā laivā, tad tie pārējie 30% ar šausmām pievienojas. tas tipa šis variants, ko saki, kad uzticība un bailes tipa pastāv vienlaikus.
un citā situācijā savukārt nevar vnk nekus iekāpt, jo tie ir tikai savi 20%, kas velk kkur, kur 80% vēl nav gatavi iet. attiecīgi purina daudz izmisīgāk un pakusēt daudz grūtāk - solis vnk vēl nav nobriedis, tā teikt.

who knows! :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā. Kirkegors ("Bailes un trīsas") kā centrālo piemēru aplūko iespējami ekstrēmāko piemēru - Ābrahams milzīgās bailēs, žēlumā un vienlaikus ticībā saņemas upurēt vienīgo dēlu, jo tādu pavēli saņēmis no Dieva. Tāpēc tas nav pārspējams ticības izpausmes piemērs.
Pat Jēzum, iespējams, bija vieglāk paļāvīgi ticot iet ciešanās un nāvē, jo viņš tobrīd bija piedzīvojis vismaz divus Dieva tieša atbalsta aktus - saņemot Svēto garu savu kristību brīdī, kā arī transfigurācijas laikā, kad tika izgaismots, kopā ar mācekļiem kalnā satiekot Eliju un Mozu. Faktiski apspriedās ar sen mirušiem praviešiem, kas ir tiešs pierādījums pēcnāves dzīvei, tātad arī nāves relatīvismam, padarot to mazāk biedējošu.
Savukārt Ābrahamam bija piepildījies vien apsolījums, ka viņa dēls piedzims viņiem ar Sāru vien sirmā vecumā.

(Reply to this) (Parent)