srry ... ;) tātad -
reliģiju iespējams izprast divējādi: kā ārēju likumu sistēmu - eksotēriski - un kā uz iekšu vērstu - ezotēriski. pa lielam galvenais jautājums ir: kur atrodas dievs, iekšā vai ārā? eksotēriskā setingā tu kā nošķirts veidojums pildi nosacījumus, lai tiktu debesīs, primitīvi runājot. savukārt ezotēriskais setings atspoguļojas misticismā - galējā instancē es esmu dievs. kā saprotams, šie divi skatījumi ir fundamentāli atšķirīgi, nu, tie arī producē fundamentāli atšķirīgas to pašu rakstu interpretācijas un prakses.
par vilbera (ken wilber - vari nogūglēt spectrum of consciousness vai four quadrants) apziņas spektru un līmeņspecifisku ontoloģiju - fiška ir tāda, ka katrs apziņas līmenis pa lielam ir pasaule pati par sevi jebšu tajā tiek līdzradīta pasaule, kuras daļa ir, teiksim, uztverošais subjekts. šis piemērs gan nebūs precīzs, ja ņem vērā, ka pre-racionālajos attīstības posmos līdzīgi kā post-racionālajos uztverošais subjekts ir šķietami mazāk atšķelts no pasaules nekā racionālajos (sk. pre/trans fallacy), tomēr - izlaižot diskusiju par niansēm - fiška imho ir līdzīga kā reliģijas uztveres jautājumā, proti, kādās attiecībās es sastāvu ar pasauli, cik liels ir attālums starp mani un ... jebko (")ārpus(") manis. proti, evtl. nošķīrums starp mani un pasauli izzūd, nu, es esmu viss, es esmu tukšums utt. unity consciousness, non-dual, one taste etc. bet nogriežņa otrā galā ir robežas robežas robežas. / nu labi, bet es nezinu, vai baigi labais skaidrojums :P /

(Reply to this) (Parent) (Thread)

skaidrs. vai tu esi piedzīvojusi uz savas ādas, 'introspektīvi' ezotēriskā pretrunu ar eksotērisko?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, bet, iespējams, ne tādā nozīmē, kā tu to domā. however, tas bija iemesls pa lielam, kāpēc es aizgāju no baznīcas. nu, jo evtl. sapratu, ka tā, ko man vajag, tas, kas mani velk - tā tur (vairs) nav un nebūs vēl ilgi, ja vispār. kristietībā jā, bet baznīcā - nē. un/jo baznīca ir tieši tas - socioloģija.

un lai kā man neietu citos dzīves kontekstos, šai ziņā es jūtos kā nobriedis cilvēks, kam vajag nobriedušu reliģiju. man nevajag mācītāju, kas man stāsta mierinošas pasakas. man vajag īstu cilvēku pretī ar īstu dieva pieredzi un īstu sevis pieredzi. cilvēku, kas nebaidās sava cilvēciskuma - savas sūda psiholoģijas for that matter - un nemēģina atpesteļoties no reāla darba ar reālu dziļdinamiku te un fakin tagad, skaitot rožukroni n-reizes dienā. bet tieši tā ir baznīca, kādu esmu to pieredzējusi. labākajā gadījumā open-minded, bet tālāk par prātu tā nav tikusi un - ja neskaita dažas spītīgas straumītes - tuvākajā laikā arī tikt negrasās.

bet nu labi, es iedzēru alu un sadusmojos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pie pravoslāviem esi bijusi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nope. pie baptistiem, katoļiem un luterāņiem. ar to arī pietika. kad man vispār šāds setings bija aktuāls (t.i., sen), es biju arī pa virsu visam ļoti jūtīga pret visādām subplūsmām, un proveslāviem bija daudz un dikti, patam arī atā atā proveslāviem jau pie namdurvīm. a tagad i don't rlly give a fuck - budisms vai katolicisms, viss tāpat kodolā viens.

(Reply to this) (Parent)

nestāstīsi? :/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nestāstīšu ko?:)

(Reply to this) (Parent)

nu man pravoslāvi kā prakse šķiet vistīrākā un gudrākā, un mistiskākā, var pat pievērt acis uz dieveklīšiem. lai gan, kāpēc jāpiever, jāiet pie muslimiem, kur viss, kas kristietībā bija sūdīgs, ir atmests un tu esi viens pret vienu, aci pret aci ar tīro Dievu...toties tur atkal visa tā nepanesamā kultūra un halal/haram pārspīlējumi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet paliek tā sajūta, ka pie kādiem ir jāiet, ja? pie vieniem konkrētiem?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē protams, bet religijas tomēr ir skaistas un tās ir vieglākās durvis. Es piem esmu loti pateicīgs par tiem pamatiem, kas man tur ielikti.

(Reply to this) (Parent)