vispār jau pareizticīgie no protestantisma sakramentiem atzīst tikai kristību. jo kristīt var jebkurš kristītais, kurš uzlej ūdeni ar sv. trīsvienības piesaukšanu, pat māte tuksnesī mirstošu bērnu var ar siekalām nokristīt bezizejas gadījumā. bet saproti, ja protestanti atzītu iesvētītu maizi, kā patiesu kristus miesu, viņiem nāktos atzīt, ka šī kristus miesa ienākot cilvēka iekšpusē iesvēta arī cilvēka miesu un turpat jau pielinkojas gan svētie, gan ikonas, un arī lūgšanu metodes. tās arī ir ļoti svarīgas. katoļi tādā ziņā grēko, jo viņiem lūgšanās ir vizualizācija un iztēlošanās. bet vizualizācija un iztēlošanās ir ārējas lietas, fantāzija, prāta klaiņošana, kas ortodoksiem skaitās sātana iedvesmota ilūziju kultivēšana. ortodoksi lūgšanās vispār nedrīkst neko iztēloties, ne svētos, ne gaismu, ne siltumu. tikai ieslēgt prātu lūgšanu vārdu iekšienē, vai ieelpot dieva vārdu savā iekšienē, lai tas pats cilvēku no iekšpuses pamazām maina. šo vizualizāciju dēļ arī katoļu sakrālā māksla ir daudz jutekliskāka nekā ortodoksiem, jo vizuālizācijas un iztēlošanās jau ir juteklība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

katoļu sakrālajai mākslai ir daudzas skolas, un vairākas no tām ārēji ir tādas pašas kā ortodoksiem. mani bijušie akadēmijas kursabiedri šobrīd Nācaretē glezno katoļu baznīcā ikonas pēc senām tehnikām, ko ir apguvuši pareizticīgo klosterī Krievijā.
es arī nekad neesmu dzirdējusi par kaut kādu iztēlošanos un vizualizāciju lūgšanās. bet es jau esmu tikai lajs un daudz ko nezinu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nācarete gan ir šausmīga vieta. atvainojos offtopikā

(Reply to this) (Parent)

nujā. ortodoksi jau arī tagad ikonas zīmē tikai pēc vecajiem paraugiem, jaunu variantu nav, jo tie oriģināli visi ir tapuši klosteru askēzē ilgstošu lūgšnu rezultātā kā atklāsmes. vispār jau ikonas ir kā vesela teoloģija bez vārdiem, kas vizuālā veidā parāda dievišķās attiecības, kuras ar vārdiem nevar noformulēt. kā logi, caur kuriem cilvēks ielūkojas mistiskās mīlestības attiecībās. bet ja aizrunājas par daudzām lietām, kas ir baznīcu starpā atšķirīgas, var aizrunāties līdz ticības apliecībai, kura senos gadsimtos tikai mainīta un tur bija daudz teoloģisku strīdu un arī baznīcu šķelšanās, kam klupšanas akmens bija tieši filiokve, tas ir jautājums par to no kurienes iziet svētais gars. tie ir tādi ļoti specifiski teoloģiski jautājumi, bet jēga tāda, ka ticības apliecība ir kā baznīcas gēns, un ir taču zināms, kas notiek, kad tiek mainīti gēni gēnu inženērijā. mainās vis organisms. mūsdienu teoloģija bieži šo jautājumu skaidro pavirši, ārēji, kā vienkārši dazā'du reģionu konfliktus un dažādu vietēju kultūru atšķirības.

(Reply to this) (Parent)