nujā. ortodoksi jau arī tagad ikonas zīmē tikai pēc vecajiem paraugiem, jaunu variantu nav, jo tie oriģināli visi ir tapuši klosteru askēzē ilgstošu lūgšnu rezultātā kā atklāsmes. vispār jau ikonas ir kā vesela teoloģija bez vārdiem, kas vizuālā veidā parāda dievišķās attiecības, kuras ar vārdiem nevar noformulēt. kā logi, caur kuriem cilvēks ielūkojas mistiskās mīlestības attiecībās. bet ja aizrunājas par daudzām lietām, kas ir baznīcu starpā atšķirīgas, var aizrunāties līdz ticības apliecībai, kura senos gadsimtos tikai mainīta un tur bija daudz teoloģisku strīdu un arī baznīcu šķelšanās, kam klupšanas akmens bija tieši filiokve, tas ir jautājums par to no kurienes iziet svētais gars. tie ir tādi ļoti specifiski teoloģiski jautājumi, bet jēga tāda, ka ticības apliecība ir kā baznīcas gēns, un ir taču zināms, kas notiek, kad tiek mainīti gēni gēnu inženērijā. mainās vis organisms. mūsdienu teoloģija bieži šo jautājumu skaidro pavirši, ārēji, kā vienkārši dazā'du reģionu konfliktus un dažādu vietēju kultūru atšķirības.

(Reply to this) (Parent)