Pa logu noskatos kā nozāģē veco trebū ābeli. Mūsu dārzs paliek arvien tukšāks. Būs jāpavaicā, kādēļ nozāģēja. Mazliet skumīgi - jo ar tiem kokiem asociējas bērnība, līšana kokos pēc āboliem un daudzas kas cits. Lielā mērā arī ar omu atmiņas. Sastādīs jaunas ābeles, jo vecās jau gadu desmitiem vecas, tomēr skumji kaut kā vienalga palika.
Vienīgais pēdējo dienu prieks ir pie loga baroju ar maizi zīlītes, nedrīkst jau pārbarot arī, pārāk pieradīs, ka viņas baro jau laikā, kad ziema vēl nav sākusies. bet nu... atpakaļ pie ZPS un visādām citādām blēņām.