lasu šo postu un atceros vakardienu, savus piedzīvojumus ar vienu sīku kverpli tramvajā.

stāvu pie izkāpšanas un priekšā viena mammīte ar sīko. Sīkais (neprasiet gadus - 10 nebija!) tur plosās:
1) uzkāpj man uz kājas (pareizāk sakot - uzlec) - neko pat nepaskatās, kur nu pardon pateikt, nu nekas;
2) un tad tik sākās: viņš bakstīja degunu un tā saturu smērēja pret stiklu, kas ir pie iekāpšanas durvīm, mutere neko - man jau iekšā sāk vārities;
3) kad bija jākāpj ārā, tad tas sīkais apstājās uz trepēm un nelaida mani garām - tas bija kritiskais punkts, lai es tam sīkajam iegāztu pa muguru.

Bet viss beidzās labi, es savaldījos, bet māmiņai vajadzēja ko pateikt: Bērnus radīt jau nau māksla, audzināt vajag. Viņa laikam šo filmas epizodi palaidusi garām. Neko nav iemācījusies.