 | |
|
puzle
Zīme.. Un es šogad rakstīju par puzli. Puzle. Pasaules puzle. Un šodien tā atnāca pie manis. Kāds cits to izskaidrojis pilnīgāk nekā mans prāts pārtulkojis sirdi. Atsūtīja man šo puzles gabaliņu. Vakar mēs gaismai ļāvām spīdēt spožāk, siltāk. |
|
| |
| |
|
Tu dzīvoji dižu darbu - Imants Ziedonis
Jo nekas cits mani nav traucējis, tikai - nesaskaņa. Nesaskaņa nāk no nezināšanas. Kad es nezinot vai tīšām pārkāpju kādus visiem kopējus pasaules attīstības likumus vai noteikumus. Bet noteikumi vienmēr darbojas trīs galvenajos līmeņos - manis paša dzīvē, ļaužu kopīgajā sadzīvē, ideju un principu līmenī. Saskanīga dzīve prasa manis darbošanos visos šajos trīs plānos un gandrīz vienmēr - vienlaicīgi. Kopt sevi, kopt sabiedrību un uzturēt principus kā tādus, t.i., idejas ideju lielumā. Tikko es darbojos vienā līmenī, citus nekopdams, sākas nesaskaņa, nesaderība, sarežģījumi, aiztures kopīgajā kārtībā (šādas aiztures varētu arī saukt par problēmām). Tikko es nekopju sevī sevi, es sāku parazitēt, es izmantoju citu cilvēku enerģiju - domu enerģiju, jūtas, darba augļus. Tad saka: tas ir cilvēks, kam nav atdeves. Vienalga - muļķis vai slīpēts egoists. Viens sevi nekopj nemaz, otrs - kopj tikai sevi. Abi met bremzējošu mutuli dzīves plūstošajā kustībā. Kad cilvēks iedomājas kopjam tikai sabiedrību un neatlicina laiku pašanalīzei, pašapcerei, pārdomu brīžiem, sākas sabiedrības birokratizēšanās. Nepilnvērtīgi kopēji veido nepilnvērtīgu sabiedrību. Kad cilvēks pats vai kolektīvs kopumā kopj sevi bez labas idejas klātbūtnes, rodas primitīvu centienu cilvēki un tādi paši ļaužu slāņojumi: mantas centieni, izēšanās prieki, "pietelevizora" laiskums, hokejmānija, medībkaislības, "somu pirts kultūra". To Kārlis Salbe jau visu redzēja, kad brauca Ziemeļmeitas lūkoties. Bet, ja es kopju tikai ideju, principus, postulātus, programmas un aizliedzu sevi, savus personiskos priekus, savu apkārtni un savus līdzcilvēkus, es kļūstu par vientuļnieku, eremītu, autsaideru, savas idejas mocekli, fanātiķi. Taču dzīve neprasa, lai cilvēks mocītos, evolūcijas kustību uz priekšu virza tikai saskaņa un saderība. Latviešu tautasdziesmas ir pratušas iznest cauri gadu tūkstošiem (tūkstošiem, ne simtiem!) šādu priecīgas attīstības garu. Tā ir centienu mācība. Labo centienu skola. Tātad - trīs virzienus es ieraudzīju sev tautasdziesmā: paškopšanu, citkopšanu un idejas kopšanu. Visumam patīk trīs :) |
|
| |
|
Tu dzīvoji dižu darbu - Imants Ziedonis
Nesmejiet jūs, ļautiņi, Ne smieklam es atnācu: Es atnācu uguntiņu Ar basām kājiņām. Tāda ir mana garīgā stāja Es to kopju. Es izkopju sevi. Lai es pats sev varētu ticēt un citi uz mani varētu paļauties. Cilvēku, uz kuru var paļauties, dēvē par labieti. Cilvēks, kura vārdi nesaskan ar viņa darbiem, nav labietis. Pasaku labietis ir trešais tēva dēls. Viņš nepieprasa no citiem, nepaģēr, neiekāro, neapskauž. Viņa domas, vārdi un darbi neatšķiras. Uzskaņodams sevi, viņš uzskaņo pasauli. Rainis tautasdziesmu pirmtēlus atkal no jauna ieveda tautā - Antiņu, spēlmani Totu, Leldi un Baibu. Trešajam tēva dēlam līdziniece ir pasaku sērdienīte. Viņai nav neviena, no kā palīdzību gaidīt. Tikai pašveidošanās ceļš, tikai pašspēks, tikai paļaušanās uz labā principu un sirdsapziņu sevī. Tāpēc viņa ir izkopusi sevi vairāk nekā citi cilvēki, kuriem, citpalīdzībā dzīvojot, pašspēja palikusi nepilnveidota. Kā pašveidotājas gan pasakās, gan tautasdziesmās un vēstures dokumentos parādās arī raganas. faktiski tās ir sava laika gudriķes, meklētājas un pētnieces, kas gan kopj varbūt ne tikai labdabīgos ceļus, bet iet taustīdamās tumsā un ugunīs, melnajā un baltajā pieredzē, - empīriķes, kas iet dialektiskās izpētes plusmīnuslabļaunos ceļus. Tās ir bijušas gudras zinātājas lopkopībā un vispār dzīvās dabas kopšanā, arī dziedēšanā. Varētu teikt - tās ir sava laika ZTR sievietes un kā tādas - revolucionāres, viszines un daudzvares - baznīcai bīstamas. Tāpēc sadedzinātas. Bet palicis ir viņu - tīrās, baltās sērdienītes, melnbaltās raganas un trešā tēva dēla - izsauktais, uzsauktais sevis kopšanas princips. Pirmām kārtām ir jāatbild par saviem uzskatiem, ne par cita uzskatiem; par saviem vārdiem, ne par cita vārdiem; par saviem darbiem, ne par cita darbiem. Pamatprasība ikvienam - esi darbīgs. Šis ir tavs laiks un vieta. Te ir tava iespēja. Citur un citlaik tā vairs var nebūt. Tev ir dota iespēja sevi piepildīt. Dari tūliņ! Darbs ir tik neatdalāms no cilvēka, ka tas tautasdziesmās tiek turpināts vēl aizsaulē, tikai bez sviedriem, atbrīvotāks un skaistāks. Tautasdziesmās pat Dieviņš strādā - tā ir reta parādība pasaules tautu mitoloģijā. Dieviņa priekšstatu katra tauta izveido savādāk. Latviešiem viņš nav soģis, bet strādā līdzi. Līdz. Palīdz. Izlīdzinās ar cilvēku darbā. |
|
| |
|
Tu dzīvoji dižu darbu - Imants Ziedonis
Augšup pa spirāli ved darbīgums. Bet tikai gudrs darbīgums. Muļķīga rosība neved nekur. Kņada aizkavē. Pliks gribīgums ved pa apli. Jākopj gudrība sevī. Viedums. Viedums ved pareizi. Viedajam pavīd biežāk pareizās darbības ceļš nekā nevīžam. Viņam labāk vedas. Te jau ir tie "gudrās saknes" vārdi: vieds, pavīdēt, vedas, nevīža, vidus, Vidvuds, Vidmante (vidustaisnību zinošie). Viedais iet pa spirāli. Nevīža - pa apli. Pasakieta, sveši ļaudis, Kura bara vedējiņa? - Tā bij bara vedējiņa, Kas sēdēja vidiņā. Vieta, vieta, maize, maize, Kur māmiņa man' iedeva; Manas pašas vaina bija, Ka dzīvot nemācēju. |
|
| |
|
Tu dzīvoji dižu darbu
Lieli ļaudis, gudri ļaudis, Tie vis daudz nerunāja, Tie izvēla valodiņu Kā no rieksta kodoliņu. Tie vis daudz nerunāja... Jo vārds nekad nevar izteikt to daudznozīmīgo pasaules ziņu, ko jūt un zina gudrs cilvēks. Vārds sašaurina pasauli un attiecības rada šaurākas. Dainu ļaudis grib daiļi piedzimt, daiļi mūzu nodzīvot, daiļi nomirt. Būt baltam, spodram, tīram. Sevi veidot - tā ir svēta lieta. Balta bijs mūs' māsiņa, Kas to baltu balsināja? Tēva rudzi, tēva mieži, Mātes gudrs padomiņš. Sniedze, sniedze, tautu meita, Bāliņš putu gabaliņš; Vai jūs bija Dievs salicis, Abi vienu daiļumiņu! |
|