citaats no mazaas pukjiites journal
http://journal.bad.lv/talkread.bml?journal=mazaa_pukite&itemid=2571 -->


Diena ir gandrīz galā..bet man šķiet, ka tā šodien man tikai sāksies, jo vēl jāpieņem tik daudz klientu. Ak, šī teorija kad vienreiz ļaus praksē savas roķeles ievingrināt??? Vienkārši gribas paņemt kaadu peni un kaut kur aizlaist aiz vaiga, nedomājot par to, ka vēl jau atkal kāds darbs nododams vai referāts rakstāms.. Tā vienkārši aizlaisties no visa.
Paņemt līdz tikai ādas pletnīti un piedāvāties jūras krastā, vērojot cilvēkus =).. Varbūt atkal satikšu kādu, kuram tāpat kā man ir gibējies aizlaisties no visa.. Bet varbūt vienkārši pavadīšu mazliet skumīgu pavasara pēcpusdienu ar jauko cilvēciņu, kuram tik ļoti patika 2PAC un kura jau gadu nav vairs starp dzīvajiem... Var jau būt, ka tāds bija viņa liktens mirt jaunam... Draugi saka, ka tas nav labi, ka esmu sev iestāstījusi, ka viņš vēl joprojām ir dzīvs. Bet tas mani netraucē, tikai smaka, kas sexa laikā, liiķi kustinot, sāk izdalīties. Un katru reizi kad ieraugu ierodamies tālo reisu autobusus es ceru, ka viņš no tā izkāps un viss būs kā agrāk un neviens nejautās un nepārmetīs kādēļ manā dzīvklī tā smird. Bet katram taču ir tiesības izvēlēties kā dzīvot savu dzīvi. Joprojām man viņš ir tik ļoti vajadzīgs..tikai viņš spēj mani samīļot tā, ka jutos pasargāta no visas pasaules..es viņam neko nepārmetu, tikai ceru, ka viņš tur skapī neskumt un viegli var sagadīt mūsu mīlas vakarus. Vai tiešām pastāv tāda vieta kā debesis, kur mēs visi nonāksim pēc nāves??? Šķiet ka nē, jo mans draugs jau gadu guļ skapī..