man nevaig cilveekus, lai ar vinjiem runaatu, es gribu tikai, to, lai man vinji butu blakus tad es taisiitu jautriibu pati ar sevi, bet vienmeer apzinaatos, ka man ir blakus taads cilveelks/cilveeki, ko es gribu. galvenais, lai viss paliek manaa redzeslokaa, tad jau buus briniskjiigi.
peedejaas divas/triis dienas bija divainas, ar visaadaam intresantaam nianseem, pat ar to, ka man gandriz likaas,ka man sirds apstaasies un paelpot es vairs nespeeshu.
domaaju kaa reiz nu priekshkam es sevi taa mocu, vai nevaiceetu kaadu no manam darbiibaam/lietaam atteikties, bet es nemaz to negribu, man patiik laikam taa ka ir,vienmeer es esmu pargurusi no dziives, kuru es dziivoju.
nekad,liekas, man nav bijusi tik nepaarvarama veelme dziivot kaa tagad.