Mazliet apostījuši dzīvi un nobružājušies, jā.
Bet tikai mūsu vecumā vēl var atļauties depresīju, vieglas skumjas.
Man liekas, jo vecāka paliksu, jo mazāk tām ļaušos. Kāda jēga!!
Un man ir labs piemērs - mana māmiņa. Viņa nupat apprecējās. Ar vīrieti, ar kuru draudzējās nu jau vairāk kā desmit gadus. :)) Vienkārši tā - ņēma un apprecējās, lai būtu smuki. :)) Lai būtu svētki pašiem.
Un uz randiņiem viņa iet.
Un tvīkst kā 15 gadīga. Savos 53ijos.