Režīms
Tā gribētos ar kādu normāli parunāt, bet nav laika nevienam, izņemot mani.
Ok, tas nav brīnums manā statusā.
Es šo rakstu sev - atklāti pateiktu citam, labam draugam varbūt, ja mani klausītos.

Jāatceras par bērnu dienas režīmu.
sūdīgi, ko lai dara. Atbraucu no Valmieras, te drausmīgs bardaks - nu kā jau bija, pirms aizbraucām.
sākumā, kad atbrauc, vienmēr ir atmiņā sakārtotā māja, kur esi paviesojies.
bet pēc depresijas pazūd atmiņa - nu it kā pazūd, un tad to māju (piekakāto savējo) ir ļoti grūti sakārtot.
un nav ticibas.
kkad es sapratu - nedrīkst piekakāt istabu, kur tu atpūties. Jo ja tā izdara, tad tu nozodz sev atpūtu, resp.tāda vairs nepastāv.

man ir vajadzīgs laiks sev, vajadzīgs ļoti tieši tagad.
bērni ir piegriezušies, jo Uldis uz divām dienām bija prom.
nu ja, un Alise vaid. vaid, jo viņai visu laiku kaut kas nav labi.
Šodien es pirmo reizi - vai vismaz vienu no pirmajām - iesitu (ne stipri), iekniebu. Un tagad atsakos mierināt, bet fiksi rakstu. jo man IR vajadzīgs laiks sev, neskatoties uz visu! un kas tad ir, ka es nepelnu naudu? tas, ka audzinu bērnus un mēģinu sarevidēt māju, arī ir darbs. un ir vajadzīgs, kad atjēgties - citādi, ja nav ne atpūtas, ne īsta darba, tad ir tā kā šos divus mēnešus. un nevar arī vairs smadzenes piespiest strādāt uz pilnu jaudu.
Tā bija, kad man iedeva recenziju. Nu ārprāts.

baigi cūcīgi, ka nav laika adaptēties.
tobiš - tu uzreiz tiec iemests miskastē.
Valmierā lielā atšķirība ir ne tikai kārtība, bet arī bremzētība. Tobiš, visu laiku tak mani uzmana un kontrolē katru soli.
abet te ir pilna atbildība man vienai. Un tad sākas. Tad pazud laika izjūta. (Visbiežāk.) tad sajūk lietu svarīguma secība. Tad iestājas kompleksi (zvans no Valmieras,he he) un tad uznāk slinkums. (Zane Daudziņa:
"bet vrb ņemt un pierīties, jo tevi neviens tāpat nemīl")
nu vot. jā.
Labi, es mēģināšu kaut ko sarunāt ar Alisi.

Nākamo ierakstu, lūdzu, par bērnu barošanu - es atgādinu sev.
Labi, ka ir sajūta, es kādam esmu kaut ko vismaz pateikusi.