Below are the 20 most recent journal entries recorded in es' LiveJournal:

[ << Previous 20 ]

Tuesday, March 22nd, 2011
10:38 pm	pēc Kriminālromāna Dacīte bija atvedusi Džefrija Ārčera romānu "Goda lieta". nu labi. pēc tam bija baigais uzrāviens, un šodien vispār superīga diena, ar saulīti un mirdzumu, pavasara mirdzumu visur - uz ielām, uz neglītā melnā sniega. pavasarī pat suņu kakas tādā mirdzumā izskatās ne jau labi, bet gluži piedodami gan. :-D Uzrāviens bija arī vakarā.Dace parādīja bildes no ž-vakara. Izrādās, viņa bija labi izvēlējusies drēbes, tikai par siltu. visiem bija plus mīnus kokteiļvakara tērpi. Viņai tāds, ar ko uz teātri, bibliotēku, adīts džemperis un gari sintētikas svārki. man tas nelikās fuij, klasesbiedriem gan esot licies. bet! droši vien visu izšķīra dāmas stāja. Nez kā viņai. Man tādos brīžos pēkšņi momentā pieleca, cik daudz NAV izdarīts un cik gaismas gadu mani šķir no tāda līmeņa, kādu es biju iedomājusies konkrētajā pasākumā sasniegt. Un tad stāja neizdevās, nu loģiski. Uzvilku savas žeton un 9.kl.izlaiduma kleitas. Priecīgs pārsteigums. Ruslana kleita derēja, 9.kl. arī. Jūuu. Un Uldim bija ļoti jauks garīgais. Glāstīja mani, pa starpām strādāšanai. Pat Edža saslimšana to neizbojāja. Ā, vēl paņēmām DzP Alisi, ko es biju pa dienu atradusi. Un Uldis teica, lai es rakstot grāmatu..konstatejām, ka Bolder·dzelzceļam ir jubilejas gads. Un tad notika..es nokritu no saviem Angļu miera augstumiem. Izrādās, es ar Edžu vai kaut kā citādi pirms pāris dienām biju nolauzusi putsūcēja rokturi. kādā bezjēgā? Tad, kad Uldis dusmīgi man to teica, konkrētā epizode ar gaismas ātrumu izdzēsās, tb tika pārvietota uz zemapziņas pieejas failiem. brr. johaidī. Un visa darbība par līmeni uz leju. Viņš salīmēja un nebija tik dusmīgs kā citkārt, jo iepriekš ta diena bija bijusi laba. Bet es ticību un prieku atgūstu, izrādās, grūti. It kā belziens pa saules pinumu un ir viss. Tomēr par spīti visam, Alise - DzP - uzvarēja. Apsūdzības dziesma un par kroketu tā - skanēja pie nelaimīgā putekļusūcēja. Ironiski, bet tas ir sīkums. Apsūdzības dziesma ir ļoti forša. Varbūt kaut kur forma par garu papiņķējusies, bet citādi ideja ir burvīga. "Kāravkalps ir ņēmis raušus - Galvu nost! Galvu nost! Bet varbūt viņš nemaz nav ņēmis.." (Comment on this)
Thursday, March 17th, 2011
8:34 pm	Orfs un pilnīgs sviests Nu ja. Biju pēc grāmatas Orfa studijā un apskatījos, kādi vecāki tur ved savus bērnus, baigi bēdīgi. Tagad es atceros ierakstu draugu dienasgrāmatā par bedrēm. ****************************************************************** Gatavojoties strādāšanai:), atradu šādas pārdomas par konkrētās strādāšanas tēmu. Avots: http://satori.lv/blogs/2264/Pauls_Bankovskis#6775 no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām:) te ir vairākas (ok, pāris) lietas: 1) "profesionālo kritiķu" tvēriens un drēbes zināšana 2) "enternēta apskatnieku" atsauksmes abus var izmantot vismaz par kaut kādu atskaites punktu. mana stratēģija - ja mākslas darba anotācija šķiet simpātiska un "prof.kritiķu" viedoklis ir pozitīvs - visticamāk, ka būs labi, te gan piebilde, bet to vēlāk; "apskatnieku" gadījumā - daiļslidošanas u.c. ballēs vērtējamo sporta veidu princips (iespējams, maķenīt neprecīzs) - atmetam labāko un sliktāko vērtējumu, tad pētām pārpalikumu. ja ir laiks - paskatāmies, kas [ne]patika tiem, kas vērtē radikāli, bet šis jau vairāk būs kā indekss. Latvijā, iespējams, dēļ "nacionālajām īpatnībām" apskatnieku piegājiens nestrādā, jo daļai viss ir vienkārši slikti, daļai "ārtists" ir pazīstams vai novadnieks, vai citādi atbalstāms, vai "man viņš vienmēr ir paticis, tāpēc arī tagad patīk", objektivitātes trūkums sašķiebj sadalījumu. citzemju apskatu vietnes ar pietiekamu komentētāju daudzumu šķiet objektīvākas. protams, [visi] viedokļi ir subjektīvi, bet, ja tu, cilvēks, meklē atsauksmes par kaut ko, kas tevi potenciāli varētu interesēt, visticamāk, ka tu trāpīsi uz +- līdzīgi domājošu ļaužu veikumu apskatu frontē. par piemēru - man neinteresē vācu šlāgeri, un es info par tiem nemeklēju. ja mani tie interesētu, es info par tiem meklētu un atrastu apskatus, kurus ir rakstījuši cilvēki, kuriem arī interesē vācu šlāgeri (kā jau teicu, delfu un tvnet universālie kareivji apskata un "noliek" pilnīgi visu, tak ļaujos ticēt labajam, ka tā ir tāda, lokāla parādība) -> viņu (vācu šlāgeru apskatnieku) viedoklis ir izmantojams kaut vai tīri matemātiski, ja apskatu daudzums ir pietiekami liels; tendenci varēs novērot. protams, tas neizslēdz psiholoģisko/gaumes momentu; līdz ar ko, viss garais komentārs atkal noreducējas uz: JA (apskatnieku ir pietiekami daudz un viņu viedoklis ir vairumā pozitīvs VAI profesionālo kritiķu viedoklis ir vairumā pozitīvs) UN man potenciāli baudāmais mākslas darbs šķiet simpātisks vai apskates vērts, TAD +- droši, ka vilšanās nebūs. vai kritiķis "pēc definīcijas" ir uzskatāms par viedāku kā 3000 apskatnieki? viss atkarīgs no katra paša, ko viņš sev ir pieņēmis par autoritāti. manuprāt, un lai piedod man kritiķi, nē. respektējot kritiķa zināšanas un laiku, ko viņš ir veltījis, lai zināšanas un metodes iegūtu, es ieteiktu kritiķa viedokli indeksēt, teiksim, ar 100:), bet ne ar lim->bezgalība. Atgādinu sev. Ieraksts par depresijām. 7. feb 13:03 Lasījumu statistika [17x] - Labot - Dzēst Šis ieraksts ir man pašai, bet tomēr publiskoju tāpēc, lai rakstot justu lielāku atbildību par tekstu un tas iznāktu labākais, ko šobrīd varu - un tāds vislabākais varbūt kādam var noderēt. Tas ķīniešu stāsts par bēdu koku, kur zaros svešas bēdas maisiņos un var izvēlēties, kuru gribi. Un šķiet visas vieglākas, tomēr pēc dienas jāatgriežas samainīt pret savējo. Tas ķīniešu stāsts attiecas arī uz mani. Viena nelaba īpašība ir domāt, ka esi izņēmums. Dažreiz jau var, bet vajag redzēt īsto brīdi ilūzijām. Dzīvē formulu ir maz, tās ir īsas. Depresīvie neprot viņas izvest, diferencēt vai integrēt pēc vajadzības. Iestrēgst. Katru brīdi mainās ārējā un iekšējā īstenība, un mēs mainām sava dzīves foto-objektīva palielinājumu ("Zoom";). pēc vēlēšanās, pēc vajadzības. Depresīvie atkal iestrēgst. Tuvredzīgi vai tālredzīgi. Un mūsos iekšā šūpojas racionālā un emocionālā uztvere, cīnās par rīcības plāna pārņemšanu savās rokās. Nebut ne dramatiski, tā ir tikai ikdiena. Depresīvie atkal uzkaras un nespēj sadot uzkārušamies pusei pa purslām. Tas nekas. Tā notiek ar visiem, atšķiras procesa kvalitāte, ātrums, intensitāte un sausais atlikums - ko labu arī citiem cilvēks ir devis, atskaitot iekšējās vētras savā Okeānā - Ūdensglāzē. Vai esi ģēnijs vai hipohondriķis.:) man patīk šis svešvārds, īsti nezinu, kā būtu latviski. Tiem depresīvajiem galvenā problēma ir tāda: - pirmkārt, viņš skatās uz dzīves sasniegumu kāpnītēm un redz, ka kāds ir stipri augstāk, redz savus nepiepildītos sapņus. Un iedomājas, ka tāds ir vienīgais. Un skatās, uz cik zema pakāpiena viņš atrodas, un sāk raudāt, atkal paskatās uz augšu, un tā pa riņķi. (Palaikam, ja tādam ir tuvākie, var izklaidēties ar Vainīgā meklēšanas spēli) Bet - otrkārt, viņš parasti nesaskaita pareizi tos pakāpienus, kur stāv viņš un kur - sapnis, jo viņa acis un cita optika nestrādā pareizi. Treškārt, viņš aizmirst, ka tādi brīži ir nevis viņam vienam, bet visiem cilvēkiem, jo tas mums ir raksturīgi. Zelta zivtiņa. (atkal jautājums par līmeni, bet vienalga uznāk visiem) Ceturtkārt - uz kāpnēm sēdēt un raudāt vai vienkārši atpūsties vajag. bet ir līdzsvars starp atpūtu, domāšanu un darīšanu, . Ja ieilgs raudāšana, depresīvais izlietos darīšanai paredzēto enerģiju un atkal varēs sākt raudāt (vai darīt ko citu ārdošu), līdz fiziski pagurs. Un atkal pamodies varēs sākt raudāt par savu zemo pakāpienu - jo, kamēr raudājis, citi atkal pakāpušies. Un par līdzsvara kontrolēšanu nu gan atbild katrs pats. Cilvēkam šis instruments ir iebūvēts, un nobrukt var tikai ar ilgstošu vardarbību pret sevi. Sirdsapziņa un fiziskais "čujs" par nomodu un miegu, ēšanu/neēšanu, utt.. Un atkal parādās briesmīgais līdzsvars, dilemma starp "visu laiku kontrolēt sevi" un "atlaist". Daudzi depresīvie arī uz šo uzkaras un urbjas problēmā dziļāk un dziļāk, bet risināt nevar, jo risināt ir - dzīvot. Cik maz ir to, kam skaidra galva un "čujs" strādā tikpat dabiski, kā koks aug. (Bet ir, un ir labi, ka ir, un kaut mēs visi pamazām to spētu, un kaut būtu vairāk vecāku, kas to bērnam iemāca kā nr.1. tad neuzķertos uz atkarībām) Labā ziņa ir tā, ka tomēr kaut kā depresīvie tiek galā ar ikdienu un dzīvo. Es novēlu kā sev, tā citiem uz šo pusi novirzītiem, lai mums ir skaidras galvas un lai mēs izmantojam skaidros brīžus "foto-objektīvu trenēšanai", ka skumjās tā brille tik ātri nesāktu gļukot. Un lai mēs gribam kāpt paši, nevis lai kāds nes. Kāpnes. Kāpnes ir un būs vienmēr. Katram savs līmenis. Bet vienalga - cik liels mierinājums ir, dzirdot atzītus, ģeniālus, talantīgus cilvēkus sakām - ka visu mūžu viņš mācās, ir skolnieks, kāpj un neredz gala. un nav augstprātīgs par sasniegto, un netiesā citus. Grūtos brīžos ir labi just tādu cilvēcīgumu. Ko ar saņemto atbalstu iesākt, domāšu pati, bet publiski jāpasaka paldies. mans pārdomu stūris 7. feb 12:32 Ieteikt draugiem Lasījumu statistika [20x] - Labot - Dzēst Kam dots, kam jāizcīna Pārpublicēju raidījuma "Viss notiek" anotāciju. Man tā šobrīd likās nozīmīga, kaut ir jau divarpus gadu veca. Autors: Kristaps Pētersons Publicēts: 21.08.2008 Nesen kādā starptautiskā izdevumā lasīju aptuveni šādu domu – pasaulē pēc definīcijas no visiem tīņiem tikai aptuveni 35% ir dotas iespējas dzīvē izsisties un piepildīt savus sapņus. Pārējie dzīvo bada reģionos, reliģisko un sociālo dogmu jūgā vai nelabvēlīgos apstākļos, kur jau pašā saknē iniciatīva un vēlme pēc attīstības ir iznīcināta. No šiem aptuveni 35% veiksminieku apmēram divām trešdaļām mērķus dzīvē sasniegt neļauj slinkums. Atlikusī trešdaļa dalās aptuveni divās vienādās daļās – vienai daļai piemīt talants, otrai daļai nepiemīt. Aptuveni 1-2% no abām grupām patiešām ir atraduši savu īsto dzīves aicinājumu (profesiju), bet pārējie “mētājās” pa pasauli – te studējot, te pastrādājot pie viena, pie otra, pie trešā. Kā aprēķināts šajā publikācijā, visas pasaules talantīgos un spējīgos, un mērķtiecīgos jauniešus, kas dzīvē ir atraduši savu vietu, varētu satilpināt Teksasas un Arizonas štatos. Šī eseja man lika aizdomāties, pirmkārt, jau par paša dzīvi, sasniegumiem un kļūdām. Tāpat mēģināju sevi ierakstīt kādā no šīm grupām un, ja gribētu būt pavisam godīgs, tad droši vien pieskaitītu sevi pie tiem 2/3 no 35%, kurus esejas autors dēvē par sliņķiem-dreifētājiem. Taču šīs atziņas man sasaucās arī ar nesen filmēto materiālu Cēsīs, kur tikos ar vairākām jaunajām māmiņām. Viņas ir apvienojušas savus spēkus un, par spīti tam, ka varbūt trūkst naudas, varbūt nav atbalsta no līdzcilvēkiem, varbūt ir galva pilna ar eksistenciālām problēmām, kas pieprasa tūlītēju risinājumu, tiekas, draudzējas un apmainās pieredzē ar citām sev līdzīgajām. Domāju par to, kādā kategorijā autors ierindotu šīs jaunās māmiņas. Viņas dzīvo un strādā Latvijas mazpilsētā, viņas ir izlēmušas laist pasaulē savus pirmdzimtos 19, 20, 21 vai 22 gadu vecumā, rūpējoties par bērnu, viņām izpaliek izglītības iegūšana, socializēšanās ar vienaudžiem un citas personības attīstībai tik nepieciešamās lietas. Mūsu valsts ir iekārtota tā, ka pēc bērna izaudzināšanas atgriezties darba tirgū nav nemaz tik vienkārši. Atsākt izglītošanos arī nav viegli, jo nepieciešami finanšu līdzekļi savas ģimenes uzturēšanai, bet kā mēs zinām – vairumā gadījumu par studēšanu ir jāmaksā mums pašiem. Taču dzīve jau nebūtu dzīve, ja viss būtu tik vienkārši. Kā rāda pieredze, pat no bezizejas ir izeja. Pateicoties koordinatorei Baibai, kura vienlaikus ir sociālā pedagoģe un cilvēks ar labu sirdi, meitenes ir sadūšojušās uzrakstīt pieteikumu Eiropas finansējumam Jaunatnes starptautisko programmu aģentūrā, izveidot pašas savu klubiņu ar aktivitātēm, semināriem, pieredzes apmaiņas programmām un tradīcijām. Tad, kad šādu vai līdzīgu projektu uzraksta jaunie inženieri, spējīgie polittehnologi vai komunikāciju speciālisti, tas manī neizraisa ne uz pusi tik pozitīvas sajūtas, kādas piedzīvoju Cēsīs, filmējot stāstu par jaunajām māmiņām. (Comment on this)
Wednesday, March 16th, 2011
4:44 pm	p.s. Bet galvenā problēma, ka nedrīkst izsist ikdienas ritmu, atgriežas. Bērnus vannā ta neieliku. sasniegums jau bija gulēt aiziet 23.20, pēc Bīna skatīšanās :D nujā. no rīta palaidu Edžu -pie Evijas, un pat uztaisīju brokastis. Sargies, es sev saku. Var aizslīdēt bedrē! Eju ārā tagad gan. Pārbaudīšu pēc tam - vanna šovakar sīkiem un man paredzēta. (Comment on this)
4:34 pm	Atskaite par pirmo brīvo dienu kopš atbraukšanas (no Valmieras) Atsākās drudžainais internetošanas ritms. Varbūt nav tik traki, ja neaizies pa pieskari. Tātad. Veiktās aktivitātes. 1. Iepostojos forumos - cālī un SAPā - par dzelzceļu.Nepateicu, ka divās pusēs tas dzelzceļš. 2. Sameklēju Orfa Daci un sarunāju aizbraukt rīt pēc grāmatas. Jāsagādā ciemakukuls. 3. Piezvanīju Interešu centram - Altonai - un parunājos. Noskaidroju, ka jāapskatās laiki un jārunā konkrēti ar skolotājiem. Interesanti, kur es biju trīs mēnešus agrāk. It kā rīt ar Edžu varētu tur aiziet..Piķis, varētu paspēt tak sešos un arī sešos trīsdesmit. Labi, vai nu vai. Nākampirmdien arī būs diena. 4. Paskatījos īrējamportālus, nekā nebija. Par cenām īsti spriest tā arī nemācēju. 5. Paskatījos Cāļa NĪ, par ko raksta, un SAPa NĪ. palasīju, neko daudz neatradu. Visu jau aizmirsu. Mājasdarbi - tik vien, ka uztaisīju sautējumu, pabaroju suņus, spēlējos ar mazo. Ārā neizgājām. 6. Ā, divreiz ar mammu sazvanījos. Viņai kaķa sasistā ķepa aktuāla. Pastāstīju par Grobiņas ielu, lai nolaistu tvaiku. Viņa jau it kā saprata, vismaz uzreiz neko nebrēca, taču man tie divi dzelzceļi liekas paliela utopija. Nez, vai tā ir. Alisei gan grūti. Viņa nebija stabili izgulējusies un kašķojas tagad. Iešu nu es ārā. Apskatīšos dzīvajā to galu. (Comment on this)
Tuesday, March 15th, 2011
7:36 pm	Īrēšana Bijām starp diviem sliežu ceļiem un esmu apjukusi. Jālieto elementāra matemātika. * šeit ir 42,5 m2 un faktiski eiroremonts (IStaba 24,6, virtuve 6.56, vannasistaba 3.33 un koridors 6.82) * jāmaksā ir 100 lati mēnesī plus komunālie 20 lati * siltināt vajag durvis un risināt aukstuma problēmu. a citādi māja tur siltumu labi. # tur ir pieņemsim ka 40m2 (13+14+9+4) un jāapmet ārsiena un nekāds remonts // # jāmaksā 85-90 lati plus komunālie - (viņš rēķināja tā: ūdens 2,5Ls/cilv.=10lati, elektrība kāpnēs 0,20sant.=0,80, atkritumi 0,75*4=3, // kopā 15 lati). KOPĀ 105 lati mēn. plus malka ziemā. # kāds bija gribējis to māju siltināt. # un vēlreiz - remonta tur nebūs. Jo mēs redzējām - mazu dzīvoklīti bēniņos par 75 latiem. tas bija 35.7 m2 bēniņu tumšs dzīvoklītis (istabas 9 un 10.3, virtuve 11.4, koridors 4.9 - iznāk 2,1/m2) 3 bet - tur ir zaļumu vairāk kā vajag. milzīgs vecs dārzs. Es gan atceros, ka ar kokodlu tur bija man bail no pārējiem kaimiņiem. no vienas puses, tagad tam vajadzetu būt pārdzīvotam. skaidrībai - te ir jāmaksā 2.35ls/m2, un tur būtu 2.25...Anželikai bija 2.65 pat... njā. Biešu ielā 2 tur ir 33m2 un 50 lati, komunālie droši vien 20. 1,5 lati / m2. varbūt tāpēc, ka pašvaldībene. Secinājumi. jāpiezvana Līgai. par to Anželiku nu hvz. Godīgi sakot, man baigi tas viss ir noriebies. Bet cenas kāpj. Man šitas būs jāturpina, bet es lieku tagad bērnus vannā. (Comment on this)
Monday, March 14th, 2011
9:34 pm	Režīms Tā gribētos ar kādu normāli parunāt, bet nav laika nevienam, izņemot mani. Ok, tas nav brīnums manā statusā. Es šo rakstu sev - atklāti pateiktu citam, labam draugam varbūt, ja mani klausītos. Jāatceras par bērnu dienas režīmu. sūdīgi, ko lai dara. Atbraucu no Valmieras, te drausmīgs bardaks - nu kā jau bija, pirms aizbraucām. sākumā, kad atbrauc, vienmēr ir atmiņā sakārtotā māja, kur esi paviesojies. bet pēc depresijas pazūd atmiņa - nu it kā pazūd, un tad to māju (piekakāto savējo) ir ļoti grūti sakārtot. un nav ticibas. kkad es sapratu - nedrīkst piekakāt istabu, kur tu atpūties. Jo ja tā izdara, tad tu nozodz sev atpūtu, resp.tāda vairs nepastāv. man ir vajadzīgs laiks sev, vajadzīgs ļoti tieši tagad. bērni ir piegriezušies, jo Uldis uz divām dienām bija prom. nu ja, un Alise vaid. vaid, jo viņai visu laiku kaut kas nav labi. Šodien es pirmo reizi - vai vismaz vienu no pirmajām - iesitu (ne stipri), iekniebu. Un tagad atsakos mierināt, bet fiksi rakstu. jo man IR vajadzīgs laiks sev, neskatoties uz visu! un kas tad ir, ka es nepelnu naudu? tas, ka audzinu bērnus un mēģinu sarevidēt māju, arī ir darbs. un ir vajadzīgs, kad atjēgties - citādi, ja nav ne atpūtas, ne īsta darba, tad ir tā kā šos divus mēnešus. un nevar arī vairs smadzenes piespiest strādāt uz pilnu jaudu. Tā bija, kad man iedeva recenziju. Nu ārprāts. baigi cūcīgi, ka nav laika adaptēties. tobiš - tu uzreiz tiec iemests miskastē. Valmierā lielā atšķirība ir ne tikai kārtība, bet arī bremzētība. Tobiš, visu laiku tak mani uzmana un kontrolē katru soli. abet te ir pilna atbildība man vienai. Un tad sākas. Tad pazud laika izjūta. (Visbiežāk.) tad sajūk lietu svarīguma secība. Tad iestājas kompleksi (zvans no Valmieras,he he) un tad uznāk slinkums. (Zane Daudziņa: "bet vrb ņemt un pierīties, jo tevi neviens tāpat nemīl") nu vot. jā. Labi, es mēģināšu kaut ko sarunāt ar Alisi. Nākamo ierakstu, lūdzu, par bērnu barošanu - es atgādinu sev. Labi, ka ir sajūta, es kādam esmu kaut ko vismaz pateikusi. (Comment on this)
Friday, March 20th, 2009
4:34 pm	Labākais raksts par pornogrāfiju :) http://www.cracked.com/article_15725_10-steps-porn-addiction-where-are-you.html (Comment on this)
Wednesday, January 28th, 2009
11:54 am	Sapnis Sapnis par mīlestību. Tipa, kādai būtu jāizskatās pirmajai mīlestībai, ja man toreiz būtu tagadējais prāts. Kaut kas sakrustots - Dārziņi plus es nezinu, kāda ēka = skola. Kantaina ēka, bet ļoti gaiša. Mācās kaut kādi eksaktie, mediķi - viss kopā. Sistēma kā Dārziņos - klašu, nevis kabinetu. Klases lielākoties bija auditoriju tipa (kā amfiteātri) - pat nezinu, kur skola varēja būt tik bagāta; auditorijai taču daudz vietas vajag, bet sapņos laikam viss iespējams. Kāpēc es tur nokļuvu? Neatceros. Ne Ulda, ne bērna man nebija - kā tāda tabula rasa. Vienā klasē iepazinos ar dziedātājiem - kaut kādu popgrupu ne popgrupu, laikam devītā klase bija. Šiem bija kaut kur jābrauc, un meitenes sauca puišus, lai ģērbjas un nāk. Tā uzzināju, ka vienu no viņiem sauc Uldis. (:D) Nu... man viņš iepatikās, manieres un kustības tādas veiklas plūstošas, kā meža zvēram, un pārliecināts par sevi. Tips - kā Armands no Valmieras būtu sakrustots ar Rūdolfu Bērtiņu (to bārdaino āzim līdzīgo) no domenes. Slaiks, bet ne ļoti garš, kā Ulda brālis, un tumšs, bet ne ar tumšu ādu. Bija kaut kādi gājieni no manis, līdzīgi kā Ogrē komponistu klasē (precīzi neatceros, atceros attieksmi - tā viegli rēķināju, ko darīt, un "neizšķīdu" šajā mērķī, arī tajā cilvēkā nē). Laikam kaut ko piedziedāju viņiem. Un tas puisis mani pamanīja. Jau pēc dažām stundām mēs staigājām kopā. Smieklīgi, ka tajā skolā bija aizliegums apskauties, skūpstīties vai kā citādi mīļoties - un tad bēgām no skolotājiem, arī audzinātājas, kas gan bija tāda sakarīga sieviete. Beigās - pēc kādām pāris dienām (atceros kaut kādas kojas, kur es gulēju) mēs ar viņu plānojām pēc koncerta kaut kādu pikniku (bija silts). Un sapnis beidzās brīdī, kad gājām ārā no skolas teritorijas - ar tādu sajūtu, ka visa pasaule pie kājām un dzīvei piemesta papildus degviela. Man liekas, ka tam džekam arī mašīna bija. Attieksme pret mani bija forša - draudzīga un uzmanīga, nebija pielīšanas utml., nebija patētikas (Ruslans :P). Starp citu, tā ir būtiska atšķirība no manām 9 gadus vecajām sajūtām: toreiz likās, ka iepriekšējai dzīvei pāri ir krusts un neko no tās pat nedrīkst izmantot jaunajā. Tā nesaprātīgi un noliedzoši. Tagad es vairs tā nedomāju. pēc pamošanās ilgi vēl dzīvoju un domāju par šo sapni. Man liekas, tas ir demonstrējums, kā var būt - un izvēles piedāvājums. Brave new world. Bet realitātē man vienalga bail zvanīt Mārītei. Jāzvana. (Comment on this)
Thursday, January 22nd, 2009
3:07 pm	Grūti. Es nevaru izturēt. 2 stundas paiet, apdarot rīta darbus - mazgāšanās, pods, vešas, ēst visiem trim, trauki, krāsns. Fak off. Pēc tam ir jāiet ārā. BET MAN NAV SPĒKA!!! Gripa. Temperatūra. Asinsspiediens. Galvassāpes. NAV JAU OTRO NEDĒĻU! KĀPĒC PAR MANI IR JĀŅIRGĀJAS? Es saku, ja neizveseļošos, tad vīrietis varēs visu vezumu vilkt pilnīgi viens pats. Tas IR par grūtu. Es domāju, ka tāda tā mācība man - kamēr es ar šādu stāvokli ģimenē samierināšos, tikmēr arī izskatīšos kā grīdas lupata. Turklāt tāda veca, novalkāta - jo nekad nav īsti izmazgāta tīra. Tā izskatās, ja cilvēks nav atpūties. Kā misteram A vēl mute veras par kāršanos runāt, ibio.. Current Mood: frustrated (Comment on this)
Wednesday, January 21st, 2009
3:58 pm	sagaidīju Bet to nu gan es negaidīju, ka būs tik viegli atteikumu pieņemt. Varbūt tāpēc, ka ovulācija prom ar galiem :) Ceru, ka nākošmēnes tik traki nenojūgšos. Nu, tā arī izrādījās! vai nu stiprāki gēni, vai kā, bet nesanāks, negrib šitas vairoties. Un viss. Meklējam nākamo :) LOL. Es īsti nesaprotu lokālā sisadmina plānus šajā sakarā, ja godīgi. Mēģināšu viņam paprasīt, takš visu laiku atbild, ka manā galva nemaz neesot vietas viņa atbildei. Bet tas nenozīmē, ka pārtraukšu uzlabojumus smukumā un prātiņā. Un prasīšu sisadminam atkal. Galvenais, būtu labi, ja ar to cilvēku varētu turpināt normāli draudzēties. Un tas jau laikam šoreiz no manis atkarīgs. Pagaidām izskatās, ka tilti vēl savā vietā. Tagad es nedaudz parunāšu ar to sisadminu. Current Mood: joprojām viegla gripa Current Music: nez kāpēc Dievs, svētī Latviju (Comment on this)
2:51 pm	magnētisms Ko tas nozīmē? Kaut kāds man to varētu pateikt, kāpēc tas notiek! Es sev visu laiku pārmetu, ka to cilvēku apgrūtinu, jo ir šī lieta pret viņu. tas nozīmētu, ka vājākā suga grib uzlabot savu nākamo paaudzi, piesaistot stiprākus gēnus? Es varu saderēt, ka stiprākajiem gēniem būtu iebildumi :) Patiesībā es nesaprotu, kur tie cilvēkveidīgie dzīvnieki var būt tik stulbi! Redzu no sevis. Tas ir - es mētājos ar vārdiem par instinktiem, bet vai es esmu gatava tos piepildīt? Ja cilvēks gribētu no manis inkubatora un olu donora pakalpojumus, vai tad es to varētu uzņemties? Ja pat būtu nauda, lai izaudzinātu to bērnu? Laikam jau atkarīgs no viņa attieksmes. Un te parādās jautājums, ko šim cilvēkam nozīmē sekss, un ko - bērns. Es zinu, ka izskatos nojūgusies, bet labāk ir no šīm domām atbrīvoties - šeit. Current Mood: joprojām viegla gripa (Comment on this)
1:25 pm	Kāpēc gaidīšana ir tik intensīva Nu laikam tāpēc, ka es to seksa padarīšanu uzskatu par savas personības vērtības kritēriju. Vienu no. Valda Elīna man likās nu diezgan blonda būtne, kas ļoti labi gan māk izdzīvot un nekādā gadījumā nesirgst ar šizofrēniju, bet tomēr blonda. Bet izskatās tad ļoti pārliecināta par sevi. Var patikt, nepatikt, bet uzmanību piesaistīs. Nu lūk, mans izskats nesaskan ar to, kas ir man galvā. Un kāda laba, gudra cilvēka piekrišana seksam daļēji nozīmē, ka ir izdevies šīs lietas dabūt vienā līmenī. Es vismaz vairs neesmu nervoza, taču beigt gaidīt neizdodas. Un ar mr.U viss ir pavisam citādāk. Mr R un viņš - t.i., vienīgie, ar ko tā lieta ir darīta, nevar/negrib man dot vērtējumu par ārējo. Es nezinu, vai viņam par to sāp sirds vai ne. zinu tikai, ka arī paša instinkti prasa apmierinājumu. (Comment on this)
10:35 am	p.s. Sakritība, tikko apskatījos Solvitas I. atsūtītās bildes toreiz pie Ogres upes. Nu jā. Es tiešām s⅛#$$gi izskatījos, nu ko var gribēt no plaušu karsoņa plus totāla bardaka mājās - ak dievs, kā tas viss toreiz bija. Esmu mainījusies un vēl ir daudz kas jāmaina. Ir jau vēl viens iemesls manam gribamajam - šādas vizuālās utml.lietas bērna tēvs nekad nav uztvēris, viņš to vienkārši vēl nemāk. Tā arī ir sagadīšanās, bet..man instinktam tad tas ir pie kājas. Un vēl - varētu būt, ka man saka "Tu venkārši esi izkritusi no mūziķu, mākslinieku utt. aprindām. Atgrieztos, tad gan jau tāpat uz pirmā kadra uzķertos. Tas ka tas biju es, ir tikai sagadīšanās." Piekrītu, ka satikšanās ir gadījums. Bet par to magnētismu nav gadījums, jo es diezgan asi tomēr vēroju cilvēkus sev apkārt (arī instinkts? drīzāk bara). Un tādu, kas mani pievelk, ir ļoti maz - pusgada laikā viens eksemplārs bez viņa. Galvenais, kas ir slikti - ka no viņa puses es netieku uzskatīta par tādu..kas ir šī proceaa vērta. Ko tālāk, redzēsim. Cik muļķīgi ir tik apsēsti gaidīt reakciju, kā es to daru. Es nedarīšu vairs! Ja vien kaut kāda pārliecība kardināli nemainīsies, es TIEŠĀM centīšos nedeldēt klavieri par šo tēmu. Kamēr nebūs zināms, ko īsti cilvēks domā. Atā otrreiz, ciba! Current Mood: tāpat skaidrā Current Music: nervu skaņa ausīs (Comment on this)
10:13 am	otrais rīts Es domāju, ka Dievs ir. Nu, vismaz kāds vietējais sisadmins - menedžeris. Jo ne velti manu asiņaino atzīšanos neviens līdz šim nav izlasījis, izskatās, ka smuka apstākļu sakritība. Nu, ir ļoti labi, ka tā, varu godīgi sagatavoties atbildei, kas nekāda maigā nebūs. Ko tad es gaidu? Patiesībā es vienīgi ceru, ka cilvēks sapratīs, ka man dzīvē ir ko darīt arī bez šīm minētajām lietām, ka tas ir pārejošs stāvoklis, un ka tā bija bioloģisku un sociālu apstākļu sakritība. (ovulācija + slimošana + auklīte Vācijā + bērnam dzerokļi nāk visu dienu un arī naktī) Jā, tas viss viņam rakstītais bija taisnība. Viņš varbūt nesapratīs, kāpēc uzreiz to nepateicu. Teikšu, ka citās mēneša dienās tās domas tik ļoti galvā nelien. Neesmu jau tikai lellīte, kuru darbina hormonu diedziņi, bet reizē - tas "mehāniskais spriegums" pa mēnešiem sakrājas un tagad tas vadzis ir lūzis. Viņš varbūt domās, ka es uzskatu viņu par pērkamu - nelaimīgi izmestais teikums par mūz.teor. Nē un nekad mūžā, nu kā lai to pierāda. Varbūt nesapratīs,kāpēc to gribu tieši no viņa. Varbūt uzskatīs mani par mazohisti. Nu bet diez vai. Es neteicu "Pazemo mani", es neizlikos vārgāka kā esmu! Un arī stiprāka - nē. Es zinu, ka viņa bijušās ir krutākas par mani - galvas līmenis ir redzams arī uz āru; viņām lietas, ko es mācos, ir pašsaprotamas, sociālās prasmes vairāk uzkačātas (cik glumi es runāju šobrīd!). Bet - es jau nepretendēju uz kaut kādu kopā būšanu. Tikai lai pieskaras. Es baidos, ka mani pasludinās par bezcerīgu eksemplāru bez izaugsmes iespējām. Jo tad jau sanāk, ka arī nevienu citu viņa līmeņa vīrieti dabūt (turpat) es nevaru. Līdzīgi kā manam nāves kandidātam, ak vai :D LOL. Bet man liekas, ka viņš jau nu nekad nenoliegs kāda cilvēka izaugsmes iespējas. Cita lieta, ka neticēs, cik ātri es varu to izdarīt - lai, ja nu piekrīt, tas process ir arī baudāms. Viņš nesapratīs, kāpēc tad nepagaidīju šo rītu, kad smadzenes ir atgriezušās savā vecajā vietā :D Nu tāpēc, ka es nezinu, ko šādās situācijās darīt. Sekss ir tāda divata vajadzība - nav ēšana, gulēšana, whatever. Nu jā, un ar to otru džeku jau es pamēģināju, un nekāda efekta. Tad šoreiz ir vienkārši izmēģinājums - ko tad citi cilvēki iesāk. Ja tās Pētera Zālīša iemīļotās sublmācijas metodes pielietot nav iespējams (skat.par apstākļu sakritību) Baigi garais raksts. Bezmaz recenzijas izmērā. kad es to beidzot uzrakstīšu? Šodien varētu, kad sīks guļ. Atā, ciba. Current Mood: skaidrāka galva kā vakar (Comment on this)
1:23 am	vēlreiz dura Interesanti, kas notiks pēc ovulācijas? Pirms dažām minūtēm jau domāju, ka viss okei, sāku tā racionāli spriest, a še tev..atlika stādīties TO cilvi priekšā, un saprāts pašķīda uz visām pusēm. Nu blah, nu ko es varu ņemties! Slima toč. Labi, ar maniem apstākļiem pa pusei var saprast - diez vai viņš sapratīs. Vai tiešām esmu pret sevi godīga? Tak it kā jā. Tā cilvēka magnētisms pret mani nav noliedzams. Bet. Vai ar misteru R nebija tāpat? Nē. Kaut kāds instinkts jau bija, bet vairāk uz atriebības pamata, tāds perverss. Un tāpēc pēc pirmajām seksuālajām nesaskaņām nozuda, un nekādīgi nevarēja uzkačāt atpakaļ. Sintētiskā mīlestība, trāpīgi teikts. A tagad? mr.U dēļ atriebībai galīgi nav pamata, sekss ir labs..tas ir tikai instinkts, za#@$al! un tā pēc es tagad nevaru aiziet gulēt. Ir pietiekami daudz reakcijas variantu. Galvenais palikt skaidru galvu. Current Mood: crushed Current Music: vientuļas klavieru improvizācijas (Comment on this)
Tuesday, January 20th, 2009
10:36 pm	dura patiesībā man ļoti nepatīk slimot, bet babysitting dēļ ir sanācis bieži neizveseļoties. Es zinu, ka iepriekšējie ieraksti ir ne tikai ovulācijas, bet arī t-ras provocēti. Tad iznāk uz āru tas, ko es t.s.skaidrā prātā labprāt nevienam neteiktu. Kā tāda ilgi aizturēta caureja. ko lai saka.. tas viss iepriekšminētais jau ir taisnība, bet man liekas, izmisīgā formā pasniegta. Gaidām. (Comment on this)
2:45 pm	Joprojām nav labi es gribu norakstīt no sevis nost šī brīža sāpes. Lai paliek interneta plašumos :) gandrīz pēc dzejoļa pirmajām rindām izklausās, bet slinkums tālāk domāt :) Es esmu stulba šobrīd, jā es zinu to,, bet man nav drosmes pateikt cilvēkam tieši, kas un kā. Jo pirmkārt es negribu sagaidīt līdzjūtību, otrkārt man liekas, cilvēks nojauš tāpat bet negrib nojautu apstiprināt. Jā. Cik sāpīgi, ka tu satiec kādu TĀDU cilvēku. Ne jau tāpēc, ka viņš varētu būt īpaši kvalitatīvs vispār, bet tāpēc, ka liekas "manējais". Nav runa par privatizēšanu bet par vienkāršu "tuvību garā" - atkal nemāku precīzi pateikt, jo mulstu. Un kāpēc TĀDU cilvēku ir tik maz? nopietni, ir maz. Ja viens pasaka nē, tad sāp, un ir jau pateikts, bet vienalga. Var jau būt, ka tas, ko es vēlos, ir iespējams, nenodarot nevienam pāri. Bet kā tieši to īstenot? Kas pateiks? Kā vakar mans jaukais nāves kandidāts teica: "Dievs klusē. Sirdsapziņa arī." Ja es viņu varēju atgriezt dzīvē, vai sevi nevarēšu? Tur tas āķis, ka savas pieredzes stāstīšana parāva rētas vaļā. tikai nepadomājiet, ka man nav, ko darīt. Jau skrēju šodien un tūlīt skriešu atkal. Bet man to vajadzēja no sevis norakstīt! Labi, ka ir tāda iespēja. Current Mood: rejected Current Music: Pauls/Ziedonis - Nenes zvaigznes istabā (Comment on this)
1:17 pm	aijaijai..ja nu kāds vēl šito nav redzējis/nav sen par sevi smējies http://trinixy.ru/poll3.php Current Mood: full (Comment on this)
12:58 pm	ir jāgaida, saproti, ir jāgaida tas tikai skaidrs, ka nedrīkst pārkāpt spēles noteikumus. Nedrīkst un viss. Ja ies flag v ruki, baraban na sheju..ir jau tā darīts un tad pēc tam tu esi galvenais muļķis, par ko rēc viss tirgus laukums. Nea. Es tā nebūšu. Vēl jāgaida. Current Mood: bitchy Current Music: Jumprava - Vēl jāgaida (Comment on this)
12:02 pm	psc Nu, kāpēc viss ir tā, kā ir? Kāpēc sievietēm ir iekārtota ovulācija un kāpēc instinkti ir tik ļoti stiprāki par prātu? Faking traucē dzīvot :) jā, es visu ķipa saprotu, bet tāpēc jau man iekšā viss nevārās mazāk :P Un, kauč ar saprotu, nav aumež nekādas garantijas, ka arī mani sapratīs. Vīrieši, protams. Aizbēgs neatskatoties, &^%$! Un man liekas, ka daudzas problēmas ir nevis tāpēc, ka mēs - cilvēki - neesam nekur aizbēguši no instinktiem, bet tāpēc, ka tos negribam pieņemt vai gribam par varas makti pārkāpt viņu diktētos spēles noteikumus. Nu, un tāpēc es par to visu nospļaušos un šovakar jau te varēs redzēt vecās recenzijas. Ja nu galīgi nenolikšos ar temperi. Current Mood: nogribējusies Current Music: suns fonā grauž sausiņus :) (Comment on this)