p.s.
Sakritība, tikko apskatījos Solvitas I. atsūtītās bildes toreiz pie Ogres upes.
Nu jā. Es tiešām s⅛#$$gi izskatījos, nu ko var gribēt no plaušu karsoņa plus totāla bardaka mājās - ak dievs, kā tas viss toreiz bija.
Esmu mainījusies un vēl ir daudz kas jāmaina.
Ir jau vēl viens iemesls manam gribamajam - šādas vizuālās utml.lietas bērna tēvs nekad nav uztvēris, viņš to vienkārši vēl nemāk. Tā arī ir sagadīšanās, bet..man instinktam tad tas ir pie kājas.

Un vēl - varētu būt, ka man saka "Tu venkārši esi izkritusi no mūziķu, mākslinieku utt. aprindām. Atgrieztos, tad gan jau tāpat uz pirmā kadra uzķertos. Tas ka tas biju es, ir tikai sagadīšanās."
Piekrītu, ka satikšanās ir gadījums. Bet par to magnētismu nav gadījums, jo es diezgan asi tomēr vēroju cilvēkus sev apkārt (arī instinkts? drīzāk bara). Un tādu, kas mani pievelk, ir ļoti maz - pusgada laikā viens eksemplārs bez viņa.
Galvenais, kas ir slikti - ka no viņa puses es netieku uzskatīta par tādu..kas ir šī proceaa vērta. Ko tālāk, redzēsim.

Cik muļķīgi ir tik apsēsti gaidīt reakciju, kā es to daru. Es nedarīšu vairs! Ja vien kaut kāda pārliecība kardināli nemainīsies, es TIEŠĀM centīšos nedeldēt klavieri par šo tēmu. Kamēr nebūs zināms, ko īsti cilvēks domā.
Atā otrreiz, ciba!