Sapnis
Sapnis par mīlestību.
Tipa, kādai būtu jāizskatās pirmajai mīlestībai, ja man toreiz būtu tagadējais prāts.

Kaut kas sakrustots - Dārziņi plus es nezinu, kāda ēka = skola. Kantaina ēka, bet ļoti gaiša. Mācās kaut kādi eksaktie, mediķi - viss kopā. Sistēma kā Dārziņos - klašu, nevis kabinetu.
Klases lielākoties bija auditoriju tipa (kā amfiteātri) - pat nezinu, kur skola varēja būt tik bagāta; auditorijai taču daudz vietas vajag, bet sapņos laikam viss iespējams.
Kāpēc es tur nokļuvu?
Neatceros. Ne Ulda, ne bērna man nebija - kā tāda tabula rasa.
Vienā klasē iepazinos ar dziedātājiem - kaut kādu popgrupu ne popgrupu, laikam devītā klase bija. Šiem bija kaut kur jābrauc, un meitenes sauca puišus, lai ģērbjas un nāk. Tā uzzināju, ka vienu no viņiem sauc Uldis. (:D)
Nu... man viņš iepatikās, manieres un kustības tādas veiklas plūstošas, kā meža zvēram, un pārliecināts par sevi. Tips - kā Armands no Valmieras būtu sakrustots ar Rūdolfu Bērtiņu (to bārdaino āzim līdzīgo) no domenes. Slaiks, bet ne ļoti garš, kā Ulda brālis, un tumšs, bet ne ar tumšu ādu.
Bija kaut kādi gājieni no manis, līdzīgi kā Ogrē komponistu klasē (precīzi neatceros, atceros attieksmi - tā viegli rēķināju, ko darīt, un "neizšķīdu" šajā mērķī, arī tajā cilvēkā nē). Laikam kaut ko piedziedāju viņiem. Un tas puisis mani pamanīja.
Jau pēc dažām stundām mēs staigājām kopā. Smieklīgi, ka tajā skolā bija aizliegums apskauties, skūpstīties vai kā citādi mīļoties - un tad bēgām no skolotājiem, arī audzinātājas, kas gan bija tāda sakarīga sieviete.
Beigās - pēc kādām pāris dienām (atceros kaut kādas kojas, kur es gulēju) mēs ar viņu plānojām pēc koncerta kaut kādu pikniku (bija silts). Un sapnis beidzās brīdī, kad gājām ārā no skolas teritorijas - ar tādu sajūtu, ka visa pasaule pie kājām un dzīvei piemesta papildus degviela.
Man liekas, ka tam džekam arī mašīna bija. Attieksme pret mani bija forša - draudzīga un uzmanīga, nebija pielīšanas utml., nebija patētikas (Ruslans :P).

Starp citu, tā ir būtiska atšķirība no manām 9 gadus vecajām sajūtām: toreiz likās, ka iepriekšējai dzīvei pāri ir krusts un neko no tās pat nedrīkst izmantot jaunajā. Tā nesaprātīgi un noliedzoši. Tagad es vairs tā nedomāju.
pēc pamošanās ilgi vēl dzīvoju un domāju par šo sapni. Man liekas, tas ir demonstrējums, kā var būt - un izvēles piedāvājums. Brave new world.
Bet realitātē man vienalga bail zvanīt Mārītei. Jāzvana.