From: cyrain	Date: June 23rd, 2008 - 01:36 am		(.)

Redz, nevar jau tā īsti pieņemt, neatzīstot, ka tas tiešām aizpilda
kaut ko, kas trūcis. Vismaz tajā brīdī.

Bet tad, citreiz atkal kaut kas noticis, līdzīgs trūkums ir sajuties -pie tam kaut kur dziļi liekas, ka darīji visu to pašu ar ko nopelnīji labumu pagājšreiz un pat vairāk.. Tikai šoreiz vairs pretī nekā nav un paliec ar to savu.. tukšumu vai? To pašu, ko pirms tam atzini, lai varētu vienkārši pieņemt, ko dod, parādā nejūtoties.

Neviens jau tur nav vainīgs, nu nav jau tur nekas tāds nopelnāms. Zinu tak.
Vainīgais sāpē ir tikai pats. Par nepašpietiekamību.


"Slikts", "labs" te nav salīdzinoši lielumi, kam varētu uzstādīt atskaites punktu kā iepatīkas. Tās ir ļoti konkrētas sajūtas, nevis kaut kā novērtējums.

	From: mat	Date: June 23rd, 2008 - 12:28 pm		(.)

Man liekas, ka šobrīd raksti tā visai saraustīti un man vismaz ir pagrūti izsekot līdzi domu gājienam.

Es pārfrāzēšu pirmajā komentārā pausto, lai būtu skaidrāk.
Es jau arī saku, ka vajag pieņemt konkrētā brīdī to, kas ir pietrūcis un kas aizpilda. Tas ir ļoti normāli.
Es tikai saku, ka nākamajā reizē nevajag paļauties, ka atkārtojot darbības, šis te labums atkal tiks nopelnīts. Ja tu pieņem, ka labums visdrīzāk netiks nopelnīts, tad sāpe diez vai būs liela. Tu darīji visu to pašu, centies, bet labumu nenopelnīji, nekas, vajag censties atkal un gan jau arī kaut kas sanāks.

	From: cyrain	Date: June 25th, 2008 - 12:16 am		(.)

Tas, ko mēģināju pateikt bija, ka sāp ne tik daudz tas, ka nenopelnīts, bet tas, ka ir tukšums, kuram redzi tikai vienu aizpildīšanas veidu.... Laikam jau arī tur tā vaina.

To, ka nevajag gaidīt es zinu un šķiet vienmēr esmu zinājusi. Bet tā zināšana beidzas ar tādu, zini, vardarbību pret sevi un emocijām.

	From: mat	Date: June 25th, 2008 - 07:10 am		(.)

To es kaut kā nesaprotu, ka tukšumam ir tikai viens aizpildīšanas veids.