Un viss, ko mēģināju par līdzsvara meklēšanu sev un apkārt pateikt, šķiet, bijis vien vēl viens saprotamais, sarežģītais (pārprotamais, apmaldāmais).

Es baidos pieņemt siltumu no cilvēkiem. Jo baidos, ka nākamreiz gribot, vairs nedabūšu.

Baidos, ka atļaujot sev gribēt un paņemt vienreiz, jau nodaru sev pāri, jo vienreiz ļauto gribēšu vēl. Labāk lauzt sevi liedzot gribēt un pašpietiekamību meklējot, nekā ciest aukstumu, kuru nevienam no malas nav pienākums aizpildīt. Tikai pieradinātais taču ir atbildīgs par pieradināšanu. Tikai lapsa, kas ļāvās, ne mazais princis, kas tikai padalījās tajā, kas viņam bija. Nav ko asaras liet par atbildību - vienkārši nevajag būt lapsai.


Vēroju cilvēku, kas savu labumu, siltumu, uzmanību tik ļoti viegli ar rokas mājienu šeit, sveicienu citur - izdala tā aši, visapkārt. Citam iedod atpazītu klātbūtni, citam ko tik personīgi trāpīgu, ka grūti nenoticēt, ka iedotais nebija, kas īpašs, personisks un turpinājumu i sološs, i paģērošs. Grūti noticēt, ka tas tikai glāsts pasaulei, izdalot to kas ir, tur kur sanāk, pilnā pārliecībā, ka tad, kad vajadzēs sev - tāpat nobrauks ar roku pasaulei pāri un pagrābsies siltuma no visiem tik, cik vajag un ka zi, vēl pāri paliks.


Viegli, brīvi, nepiespiesti... Tas ir tas 'Vienkārši būt'? Tā ir tā 'siltuma pietiks vienmēr' pret manu 'siltums ir jānopelna'?Lūk to es nemācēšu. Un nezinu, vai ir vērts iemācīties - pārāk svarīgi man ir zināt, ka es esmu es un tieši es. Nevis kaut kāds 'viens no' kas tā nu sanācis, ka pa rokai pagadījies.Žēl vienīgi, ka nespēju to ieraudzīt kaut vai tieši gadu atpakaļ. Daudz sāpīga būtu sev izdevies aiztaupīt.

Lai gan... tas bija lidojums.Pat ja tikai līdzi-lidojums, tomēr Lidojums. Pat ja tur patiesībā nekad nekā mana nav bijis, tikai tāds, blakusesošajam pār malām līstošais uzbiris.

Pat tad, ja neatbildēts siltums dedzina, kropļo un sāp.

Lai gan sāpīga, tā bija mācība, ka ir, kas var arī tā.