Redz, nevar jau tā īsti pieņemt, neatzīstot, ka tas tiešām aizpilda
kaut ko, kas trūcis. Vismaz tajā brīdī.

Bet tad, citreiz atkal kaut kas noticis, līdzīgs trūkums ir sajuties -pie tam kaut kur dziļi liekas, ka darīji visu to pašu ar ko nopelnīji labumu pagājšreiz un pat vairāk.. Tikai šoreiz vairs pretī nekā nav un paliec ar to savu.. tukšumu vai? To pašu, ko pirms tam atzini, lai varētu vienkārši pieņemt, ko dod, parādā nejūtoties.

Neviens jau tur nav vainīgs, nu nav jau tur nekas tāds nopelnāms. Zinu tak.
Vainīgais sāpē ir tikai pats. Par nepašpietiekamību.


"Slikts", "labs" te nav salīdzinoši lielumi, kam varētu uzstādīt atskaites punktu kā iepatīkas. Tās ir ļoti konkrētas sajūtas, nevis kaut kā novērtējums.