Kamēr
Kamēr kāda mani kaitina āra ar saviem regulārajiem ierakstiem par kaut kādu slepeno vīrieti vai par to, ka tāds tuvojas, es besos ārā un atkal sapņoju dīvainus sapņus. Vispirms es satiku ķīniešu meiteni pie Arena Rīga, pēc tam nākamajā naktī es jau biju Londonā un tusējos ar savu labāko čomu. Tas turklāt bija sestdienā, es biju uzmetis visu savējos Latvijā un izdomājis nesvinēt dzimšanas dienu Rīgā, bet gan Londonā ar OS un somāliešiem.

Realitāte ir tāda, ka es neesmu Londonā, un nekādu aziāšu meiteni neesmu manijis ne rajonā, ne pat centrā jau kuro mēnesi. Realitāte ir tāda, ka man tiek uzdoti par daudz jautājumu, kurus es atbildu ar vienu un to pašu atbildi - "es nekad neapstājos, no pirmās līdz pēdējai".