sakumā bija vārds. tad pat arī veidols: ādas mētelītis un viss pārējais. šis jau bija kaut kas, un tas auga un attīstījās sistemātiskā un cilvēkiem tik ierastā veidā; maņas, refleksi, valoda..
taču šis nebija laimīgs, jo nezināja, ko ar to visu - ar savu fizisko būtni šajā matērijā - iesākt. gaismu! neviens nedeva gaismu. un roku arī nedeva. pat iespējamā ceļa iespējamo virzienu neatklāja.
viens pavisam klusā tumsā šis sēdēja un gaidīja. sākumā gaidīja visai pacietīgi, jo bija tāda jušana, ka droši vien laika plūdums kaut kad visai drīz uzskries kādam atbildes škjērslim un sašķīdīs krāsu kristālos, tumsa izklīdīs, gaisma ienāks dvēselē un taps par tās būtni. gaidīja, gaidīja.. nekā. šim pat šķita, ka tumsa kļuvusi vēl negantāka un sākusi grauzties pašā. baisi, baisi!! tā laikam grib aizgrauzties līdz tai vietai dziļi krūtīs – pat vēl dziļāk , kur šis tikai vāji nojauš, saudzējam pats savu vāro gaismas pulsu, lai tak jel gaisma, kad viņa nāks varētu atrast ceļu pie sava raudošā bastarda