Klejoju mājup caur pamesto pilsētu...galvā nejaucās neviena lieka doma.vieglītēm.meklēju vasaras šarmu šaurajās ielās.
lēni slīdēju gar mājām,krāsām,sapņaino vēju un laiski,kā mērcējot kājas siltā ezerā un vērojot miglu,devos augšup pa trepēm.

satraukti verot durvis parastā jaukuma vietā man pretim zagās vēsums un skumjas.pat kaķis,aizmigušais uz palodzes,nespēja iedvest siltāku sajūtu...
lēni kūpot aizdedzinātajam šokolādes vīrakam,slēpu savu izmisumu utopiskā apcerējumā par nākotni,līdz mirklim,kad šī vīzija,atdūrusies pret asarām plaukstās sašķīda,nu jau vairs ne tūkstots gabaliņos,tikai aizripoja prom kā mazas krāsainas pērlītes no kurām varētu vērt vasaras krelles.

es esmu vientuļnieks,vienmēr meklējot vasaru...