don't expect me to cry
varbūt cilvēks ir pārstājis sevi žēlojot skumt par līdzpastāvošu skaistumu..
iestājas monologa vientulība.varbūt mēģinot to noslāpēt savtīgumā un ironijā viņš gūst daļēju baudu.reizēm dēvējot to par harmonisku dialogu.ar sevi?
bet tad uzrodas brīdis,kad viņš kaut ko sāk gaidīt no visas pasaules,lai gan reizē ne-no-viena.
kādēļ gan tā nesniedz brīnumainu ..bet atstāj pelēku vientulību lietainajās dienās pie tukšās palodzes.pārāk banāli un sarežģīti,bet kā tad to pateikt?

ilūziju kristāla pērlītes -
mierinoša rotaļa raudošam cilvēkam

pārspīlēta neuzmanība,neizteiktas sajūtas.bailes,bailes..no noraidījuma.un paralēli skatieni.tie..?