Saakums
Es dazhkaart domaaju, kaadeelj kaut kas notiek tieshi taa. Pirms paaris dienaam no sliedeem noskreeja tramvajs, kursh bija naakamais aiz maneejaa, un vakaraa avaarija (un sastreegums) bija pirms tramvaja, ko gaidiiju. Shodien sabiedriskajaa transportaa an old man raustiija kreeslu un uz konduktores izmisiigajiem "Ko juus daraat?!" pashsaprotami atbildeeja "Vajag paarvietot". Vinjsh vienkaarshi gribeeja paarvietot kreeslu, es pasmeejos un sajutu, ka nejuutu to bara nosodiijumu, ko, domaaju, juta lielaakaa dalja pasazhieru;
protams, shis garais staasts nebuus par jautrajiem atgadiijumiem, lai arii varbuut veidosies kaa tramvajjoga vai trolejbusbudisms,
jo ar mums notiek dziive, TE un TAGAD. Tu, es, NEJAUSHIIBU SPEELE,
un es ikdienaa satieku cilveekus mirkli peec tam, kad esmu ar kaut kaadu pusapzinju apsveerusi gaajiena marshrutu un izveeleejies ne-parasto,
citu paveersienu izpausmei.

Varbuut taa ir tikai mana psihes iipatniiba, bet intuiicija manii ir neatshkjirama no domaam, respektiivi, nav taads klikshkjis "tagad buus intuiicija", un kaadeelj gan lai uz briidi neatljautos iedomaaties, ka VISAS domas ir [ne gluzhi determineetas / ne gluzhi vienaadas] un intuiicija tik taads dabisks buutnes izpausmes veids,
un varbuut taa ir tikai nosaukums, ar ko mees apziimeejam iepriekshparedzeejamiibu?

Un Niiche teica, ka mees atgriezhamies dziivot to pashu dziivi veelreiz.