Visas savas neilgaas dziives laikaa, paarlasot savus vecos pierakstus, esmu nodomaajis.. "tur vajadzeeja raxtiit TAA..", ".. shite labaak izskatiitos, ja buutu shitaa..", "..shitas nu gan ir galiigi garaam..".. "Kaads mulkjis gan ko taadu ir sarakstiijis??" &)

Un tas joprojaam turpinaas, paarlasot pat it kaa ne tik sen rakstiito, redzu, cik mulkjiigi tomeer tas bijis.
Ne ar ko jau es no citiem neatskjiros.. visi mees kljuustam gudraaki. Bet dazhiem gribas to redzeet, saliidzinaat, iezhurnaaleet.
Nevar tiekties uz rezultaatiem, ja neredz progresu.

Un taada lieta kaa pashkritika... ja cilveekam taa piemiit un vinjsh to prot izmantot... tad ir labi &)
Man ik pa laikam iestaajas posmi, kad es sev saaku nepatikt, kad esmu ar sevi neapmierinaats. Tie ir klusuma posmi pirms veetras... pirms lielajiem lecieniem savaa gariigajaa izaugsmee.

Un veel. Paarlasot arii sho, ko tiko uzrakstiiju, man skjiet, ka esmu uzrakstiijis to ljoti nekorekti un nepareizi. Un tomeer - cik daudz vaardu izveele un kaartiiba tekstaa speej ietekmeet lasiitaajus...

var rakstiit "Jaanis Egliitis 1986.gadaa krita dziivoklja laupiishanas laikaa", un var rakstiit "1986.gadaa Jaanis Egliitis varoniigi atdeva savu dziivi aizsargaadams savu gjimeni no apbrunjotiem iebruceejiem dziivoklii..."

Un galu galaa... lai arii kaa rakstiitaajs uzraksta, lasiitaajs taapat nezin, kaa tad iisti tur bija. Tachu teksts tik un taa atstaaj savu pirmo iespaidu. Un kaa zinaams.. pirmais iespaids ir visspeeciigaakais. Un varbuut taapeec arii esmu paartraucis rakstiit savas domas/pierakstus. Jau taa pasaulee ir daudz varonju, kas nemaz nav varonji. Un nevaronju, kas ir vislielaakaas cilveeciskaas cienjas veerti.

Ai.