Njā.
Es varētu daudz ko. Pārspēt jebkuru tajā, kur viņš ir labs. Ne jau tāpēc, ka esmu iedomīgs. Bet tāpēc, ka katrs no jums to var.
Bet man to nevajag.
Esmu saskāries ar pietiekami daudz cilvēkiem, kam vienmēr ar kaut ko vajag būt labākiem par citiem, izcelties citu vidū, justies augstākiem. Lielākā daļa no viņiem beigās ir izrādījušies sūdi. Nožēlojami, vāji, viegli ietekmējami. Nestabili, acis skraida turpu šurpu, bet nekad nevar gūt mieru. Dzīves beigās nereti paliek bez draugiem. Bez tādiem īstiem. Toties ir daudz bezjēdzīgu paziņu. Cik paziņas vajag, lai aizstātu vienu draugu? Arī biznesā vēl pavisam nesen ar viņiem saskāros. Pa kluso grāba, grāba, un kur viņi ir tagad? Ko ieguvuši? Izņemot sagandētu reputāciju, sūdus un, iespējams, krimināllietu? A tas tāpēc, ka vajag, vajag. Valdība - grāba, grāba... dod dievs, lai arī tie par saviem darījumiem atbildētu. Daļēji jau atbild, jo reti par kuru ar tagad teikt "vīrs - vārds".
A vot es izvēlos būt kā tāds fermeris. Vientuļš, nepazīstams, tukša vieta, jo man nevajag pasauli. Jo ar vārdu pasaule, mēs dažreiz aizmirstam, ka tā var būt liela un maza. Un pasaule var būt arī viens vienīgs cilvēks. Un ja tu vari iekarot SAVU pasauli, tad kāpēc gan skriet, krist, klupt, darīt sūdus, lai beigās būt nožēlojamam?
Ir cilvēki, kas izliekas, kas izliek visu, kas tiem ir uz āru. Bet īstenībā nekā cita jau beigās arī tur nav. Un pat nav puses no tā, kāds iespaids ir radīts.
Bet ir arī citādi cilvēki, kas vienkārši noskatās vienaldzīgu skatienu, reizēm pasmaida tādu omulīgu smaidu, un dzīvo savu dzīvīti :) Un, ziniet, stabilitāte, ciets pamats zem kājām - tā ir vērtība. Vērtība, kura rodas no vērtībām.
Tā lūk, mazie.
Ai, un tuvākājās dienās iešu uz kino. Vienalga ar kādu vai bez.
Citādi šitā nevienu filmu beigās neredzēs.
Ja kāds grib kompānijā, piesakās paši.