Back to square, when we are the leaders...
Rīga.. tāda liela, bet tukša. Iebraucot Rīgā nebij nekādu emociju. Gribējās lekt ārā no tā autobusa un skriet atpakaļ pie jūras.

Kas viennozīmīgi liecina par to, ka šie Jāņi man ļoti, ļoti patika.

Vakar un šodien iekšējs skumjums. Skumjums, ka viss ir beidzies, un atkal jāatgriežas ikdienas rutīnā. Atbraucu... izkrāmēju no somas saspiestās zupas paciņas... visas drēbes, desas, kas, drošvien, jau ir sabojājušās, siera gabalu, kuru no somas tā arī neizvilku... un tagad tas sakusis, saspiests un smirdīgs mētājas nu jau miskastē (un to siera gabalu es nēsāju līdz visas 5-as dienas). Izkrāmējot somu un savācot visas drēbes čupā, konstatēju, ka mājās nav veļas pulvera. Atvēru maku... paskaitīju - 0,56 Ls. Jauki. (Nu vismaz braucienam pietika). Rīt tikšu pie naudas, bet pagaidām aizņēmos no vecmammas. Aizgāju pie viņas.. šī sakrāmēja man pilnu somu ar zaptēm/ievārījumiem un raberberiem. Laikam būs jācep pankūkas (sen neesmu cepis). Bet kuru gan tas viss interesē ? &) Lai tad nu iet vaļā pārgājiena pārstāsts.




<
22.06.: No mājas izgāju 18:35. Biku pirms septiņiem satikos ar bordo un buka. Samainījos ar BoRdo ar guļammaisiem... un ta nu šie kāpa autobusā (arī uz Liepāju). Biku pastāvēju kanāla krastā, skatoties ūdenī, jo parējie pārgājiena dalībnieki solījās būt 19:20, tāpēc es nesteidzos tikt līdz a-ostas ieejai, kur un tā jau bija daudz cilvēku. Vispār ar to savu piekrauto somu tiekot līdz autoostai, es riktīgi sāku šaubīties, vai ar to uz muguras spēšu noiet kaut vai 15 km... bet atpakaļ ceļa vairs nebij. Un es biju iekšēji gatavs un nobriedis. 19:20 sāku kustēties uz galvenās ieejas pusi, kur jau stāvēja bariņš man redzētu un arīdzan neredzētu cilvēku (Kristīne nez kāpēc ir pamanāma vienmēr pati pirmā, lai arī cik daudz cilvēku ir &D ). Tātad, tas bariņš sastāvēja no: Kristīnes, Jāņa, Pankija, Viktora, Regas, Ilzes, Valtera, Kaspara un kaut kāda vēl džeka vārdā Roberts &). Vēlāk pienāca arī Kārlis un Sintija. (turpināšu rakstīt kodolīgāk - savādāk sanāks baigi daudz &) ) Tātad iekāpām autobusā... un nu mūsu ceļš ar to arī sākās. Autobusā sākumā bijām bik izmētāti, taču uz beigām jau sasēdāmies kopā. Pirmo ceļa posmu sanāca pavadīt kāda 24 gadus jauna jaunieša kompānijā, kuram bija 0,5 l pudele "3 Graudu" šņabja... no kuriem pudelē bij palikuši tik ~0,2. Nu tā nu mēs runājām par viņa bēdām.. un bik iešāvām ar. Saldū, kur bija 15 minūšu pieturvieta, šis izkāpa ar vēlmi kādreiz saskrieties vēl. Nu, esmu jau bik pieradis.. pateicu, ka mobilā man šobrīd nav. (bet viņa Siemens CX65 telefonam bija sašķaidīts displejs, un savu numuru viņš no galvas nezināja). Tā nu mēs ar viņu izšķīrāmies, un es, nopūsdamies, varēju iet pie mūsu bariņa, kas jau bija ieņēmuši apļveidīgu formu autoostas laukumā. Bik tur "pataisījuši pigorus" un citas nepieciešamas lietas, kāpām atpakaļ mūsu "kuģī" un turpinājām ceļu.
Aizbraukuši līdz Liepājai, kur nokļuvām ap pus divpadsmitiem vakarā, devāmies uz Liepājas Karaostas cietumu, kur mums bija jāpavada 1. nakts. Cietumā mūs, kā jau bij sarunāts, sagaidīja dežurants-apsargs, kas mūs ielaida cietumā un izrādīja 1. stāvu. Nolēmuši, ka mums neder mazās 2-vietu kameras, kurās katrā bija pa 2 gultām, nolēmām gulēt vienā no 3 lielākām kamerām, kur nebija gultu, taču sanesām tur koka padonus un madračus. Tad gājām izlūkot pašu cietumu. Kā teica Janka un, drošvien, secināja arī katrs no pārējiem, ieejot taj cietumā nakts vidū varēja sajust tā auru.. varbūt pat bik kaut ko spocīgu. Izstaigājuši abus cietuma stāvus devāmies atpakaļ pie mantām. Bik iekodām (abās šī vārda interpretācijās) un likāmies slīpi.. guļammaisos uz iepriekš pieminētajiem madračiem. Pazīstot Kristīni, daudz mums izgulēties neiznāca &P. Bet tas jau nekas.. daļa jau pie tā bij pieradusi, un tagad drošvien pieradusi ir arī otra. Jebkurā gadījumā tādos pasākumos laiks ir svarīgāks par miegu.

23.06.: Piecēlāmies ap 7-8 no rīta. Nomazgājāmies, iestiprinājāmies un sākām mūsu ceļu uz augšu gar jūru. Izejot no cietuma mūs nepatīkami pārsteidza lietus. Nācās tīties iekš līdzi paņemtajiem miskastmaisiem. Pa ceļam iegriezāmies lielā krāšņā baznīcā. Uzreiz pēc tās apmeklējuma lietus pārstāja līt. Tikām līdz jūrai un devāmies ceļā pa jūras krastu. Pirmie kilometri padevās samērā viegli (drošvien tādēļ, ka pirmajā dienā visiem bij svaigi spēki), lai arī piekraste pie pašas liepājas (smiltis) nebija iešanai īpaši labvēlīgas (tajās grima iekšā kājas, kas palielināja kāju muskuļu darbības slodzi), taču mūs tas nevarēja apturēt. Vārdsakot sākums bij samērā optimistisks. Saules nebija, kas bija labi iešanai un nebija arī lietus, kas bija vēl labāk.
Pirmajā "iešanas dienā" kopumā (kā vēlāk izrādījās) nogājām ~40 km, lai gan domājām, ka ir veikti tikai ~25. Nezinu kā pārējiem, bet pirmajā dienā sāpes nebija kājās, bet gan plecos, uz kuriem tika nesta smagā mugursoma. Ar vairākām atpūtas pauzītēm tikām līdz kādai vietai (privātai teritorijai - atpūtas vietai, kurai neatceros nosaukumu). Pulkstens bija jau ap pieciem vakarā. Saimnieki piedāvāja mums savus pakalpojumus - attiecīgi nosvinēt Jāņus turpat pie viņiem (kas galīgi neiederējās mūsu grafikā), kur vakarā būšot i ugunskurs, i dejas, u.c.. Tas laikam bij pirmais "vājuma brīdis" (īpaši ņemot vērā, ka tur bija pieejams ALUS), kuram vēlāk (meiteņu ietekmē) tomēr tikām pāri. Nogājām vēl kādus 5-10 km uz priekšu, kur atradām IDEĀLU, tukšu vietu. Tur bija gan upīte, gan vieta ugunskuram... vispār pati vieta jau bij skaista (tā atrodas ~5,5 km uz dienvidiem no Akmensraga bākas). Vīriešu kompānija sagādāja malku un uzrīkoja ugunskuru, uz kura sievietēm bij vēlāk jātaisa vakariņas. (improvizācija un izgudrotība šeit nebija liekas un nostrādāja ļoti labi, kas noderēja arī pārējās 2 naktis jūras krastā). Šī nu bij tā vieta, kur naktī pie ugunskura sākām iepazīties tuvāk (t.i. katrs par sevi stāstīt), jo principā daudzi taj pārgājienā tikās pirmo reizi. Galu galā devāmies visi čupoties guļammaisos. Pirmā nakts bija samērā mitra un auksta, taču neviens traki nenosala. Personīgi es taj naktī izgulējos diezgan sūdīgi, jo bij grūti aizmigt. Nu protams, ka arī Kristīne ar Sintiju savu darbu darīja labi (t.i. piecelties visagrāk un pamodināt vēl kādu) &)) Bet nu.. dusmīgs neviens nebija (par šiem vārdiem drošs neesmu) &D.

24.06.: No mūsu pirmās nometnes vietas izgājām ap 10-iem. 5,5 km priekšā mūs gaidīja bāka. Tikuši līdz tai, daļa uzkāpa augšā. Skats fantastisks... taču Pāvilostu no turienes saskatīt nevarēja &)) (naivais ES). Vispārībā praktiski visu dienu nācās iet saulē, kas nogurdināja mūs vairāk, nekā apmākusies pirmā diena. No bākas mēs uztaisījām ~10 km "sprintu" līdz Pāvilostai. Mūsu dienas plānā bija tikt līdz Jūrkalnei, kas bija ~20 km aiz Pāvilostas, tādēļ gājām paātrinātā tempā. Viktors bija mūsu sprinteris un tempa turētājs (viņš arī vienīgais atrada īstu dzintaru, kamēr pārējie apmierinājās ar akmeņiem un stikliņiem). Es biju aiz viņa. Pārējie ļoti apsveicami mums tika līdzi atšķirībā no pirmās dienas, kad mēs, gaidot "atpalicējus", varējām bik atvilkt elpu. Malači! &) Pāvilostā bijām ap diviem. Kaspars jau iepriekš bij izreklamējis, ka Pāvilostā esot kāds labs krogs. Tas taj brīdī arī bija mūsu mērķis, kur paēst un bik relaksēties, jo rezervē bija iekrāts laiks.
Krogs: Dārgs. Apkalpošana - lēna, slikta. Alus - sūdīgs.(Be). Krogā nosēžot ap 2 h, izlēmām, ka ceļu tomēr laikam neturpināsim radušos traumu (noberzumu, tūznu, u.c.) dēļ. Vienojāmies, ka paiesim pāris kilometrus prom no cilvēkiem. Iegājām stāvkrasta zonā (~2-3 km aiz Pāvilostas mola), kur atradām skaistu pļaviņu stāvkrasta mežā. Tur arī apmetāmies. Uzrīkojām ugunskuru, sagādājām malku... un sākām "atpūtu". Kā izrādījās, jūras ūdenī vārītiem makaroniem nav ne vainas &)). Galu galā visi nokodāmies, nodziedājāmies, peldējāmies.. vispār jautrības netrūka, tik diemžēl es daļu slikti atceros &D. Nobeigumā visi salīdām pa guļammaisiem un "atrubījāmies" (pat ugunskuru nenodzēsām. Par laimi nekas "lieks" neaizdegās). Tā bija pirmā nakts, kad es tiešām GULĒJU. Jo, kā atlūzu, tā arī no rīta pamodos (domājams, ka tā bij lielākai daļai, ja ne visiem).

26.06.: No rīta piecēlāmies, nopeldējāmies, paēdām... 12:45 no Pāvilostas uz Venspili bija jābrauc "autobusam", kas beigās izrādījās piebāzts mikroautobuss, kur knapi salīda tik 5 no mums (Kristīne, Rega, Sintija, Kaspars un Kārlis). Pārējiem 6 cilvēkiem līdz Ventspilij nācās tikt ar stopiem. Sadalījāmies 3 pāros, un bridām ~3 km līdz šosejai. Uz šosejas pirmās ~2 h bija bez rezultātiem. Mašīnas bij maz, vadītāji neiejūtīgi, neatsaucīgi, varbūt bailīgi... Pāri bija: Pankijs & Jānis, Ilze & Valters, Roberts(CUBA) & Viktors. Jau sākumā visiem bij skaidrs, ka mums ar Viktoru būs visgrūtāk, jo 2 džekiem stopēt ir pagrūti.. ne kurš katrs paņems. Tā arī bija. Mēs atdevām "līderpozīcijas" sākumā Pankijam ar Janku, vēlāk arī Valteram ar Ilzi, apdzenot tos. Pie riteņiem pāri tika izvietojuma kārtībā: 1)Pankijs ar Jāni, tiekot līdz Jūrkalnei ar 1 mašīnu, ar citu vēl bik tālāk.. un beigās arīlīdz Ventspilij. 2)Valters ar Ilzi, kuru aprakstītais dzeltenais krekls ar uzrakstu "VENTSPILS" un sarkanu smaidiņu zem tā nostrādāja nevainojumi. Viņi līdz Ventspilij tika ar 1 mašīnu (pa taisno). Palikām mēs ar Viktoru. Noķērām mašīnu ~30 minūtes pēc Valtera un Ilzes aizbraukšanas. Tā mūs aizsvieda bik tālāk aiz Jūrkalnes (kur bij pagrieziens uz Kuldīgu). Tur nu mēs turpinājām stopēt... nepagāja ne pusstunda, kā sāka gāzt lietus. Optimisms zuda, pesimisms auga... garastāvoklis jau līdz lietum bij nokrities.. lietus laikā tas jau bija "nekāds". Ap pus septiņiem piezvanīja Kristīne (paldies viņai). Garastāvoklis bik pacēlās, un atkal bij spēks arī pasmaidīt. Turpat esošajā benzīntankā uzzinājām, ka 19:26 būs autobuss uz Ventspili. Nu jau šoreiz gan smaids uz sejas atgriezās. Bijām izbadējušies (stopēšana sākās ap 13:15... visa diena uz šosejas bez ēšanas.. nogurums liels. Situācija +/- saprotama). Sagaidījām autobusu, iekāpām... Pāvilostā pa ceļam uz šoseju uz zemes atradu 1 Ls. To pašu samaksāju par biļeti. ~20:30 bijām Ventspils autoostā. Nepagāja pusstunda, kad mums pakaļ ieradās Jānis, Pankijs, Kristīne, Sintija, Rega. Ieraugot Janku nevar nesmaidīt &)). Katrā ziņā taj brīdī man nežēlīgi gribējās viņus visus apskaut, sabučāt.. jo vesela diena bez viņiem.. kaut kur lietū šosejas malā..tālu no "civilizācijas" - tas bij traki un jutos patiešām noilgojies. Izrādījās, ka Kārlis, Kaspars, Valters un Ilze jau iz aizbraukuši uz mājām. Bēdīgi.. pat atvadīties neiznāca. Aizgājām līdz Kristīnes omes mājām, kur mūs uzreiz pabaroja. Pozitīvisms no manis bija izsūkts. Nāca virsūar bik skumjas.. par to, ka pārgājiens nu ir galā. Nakti pavadījām gultās (beidzot!).

27.06.: Kristīnes omes mājā ir kaut kas īpašs, jo pamostoties ap 6-7-iem no rīta bij sajūta, ka jau ir gulēts ļoti ilgi un jau ir dienas vidus. Pavārtījāmies līdz 8-ņiem (ilgāk es jau vairs nespēju gulēt.. biju izgulējies ļoti labi un pat vairāk). Brokastīs atkal gardā omes daudzveidīgā maltīte. Pus desmitos es, Viktors, Janka un Pankijs davāmies uz autoostu. Jānim un Pankijam jau bij nopirktas biļetes uz reisu 10:00. Mums ar Viktoru paveicās, jo stāvēja autobuss Ventspils-Saldus-Tukums-Rīga, kurā bij daudz vietas. Atvadījāmies no Jāņa un Pankija, iekāpām autobusā..un aizbraucām. Rīgā ieradāmies ap 14-iem. Turpat no autoostas ar Viktoru atvadījāmies un devāmies pa mājām.

Visu ceļu lidinājos pārdomās un emocijās. Kādas bija manas sajūtas? Ņemot visu kopā.. skumjas. Taču gan kādreiz dosimies atkārtotā pārgājienā! &) Pagaidām ir doma turpināt ceļu no Pāvilostas līdz Ventspilij (pabeigt distanci). Varbūt ar laiku radīsies citi piedāvājumi &). Gaidīšu un būšu gatavs! Šoreiz nekraušu tik pilnu somu, kurā bija praktiski viss &)). Tā kā nākamreiz uz manu somu necerat. Ni, ni, ni! &P~ Lai gan.. nebij nemaz tik traki.

Ak, jā! Vēl gribēju pateikt dažus vārdus par Kristīnes omi. Nu tas, ka ome ir tā, kas vienmēr pabaros, sasildīs, samīļos - to drošvien var nemaz nepieminēt &). Taču kopumā Kristīnes ome uz mani atstāja ļoti gudra un pieredzējuša cilvēka iespaidu. Bija pat tāda sajūta, ka viņa ikvienu no mums redz cauri &) No viņas drošvien ir grūti kaut ko noslēpt. Tādu omi drošvien gribētu daudzi. Es jau nu noteikti &)

Stāstījuma laikā izlaidu daudz detaļas, kuras lai nu paliek to, kas tur bija, ziņā &) Lai, varbūt, neliktu kādam sarkt vai ko citu &) Taču kopumā man ļoti patika gan visi cilvēki, gan pats pārgājiens. Es ar nepacietību gaidīšu nākamo iespēju to izdzīvot nu jau citā maršrutā. &)

P.S.- Ja es kaut kur kļūdījos ar nosaukumiem/mērvienībām vai aizmirsu kādu svarīgu detaļu, labprāt to ierakstītu. Ta kā ziņojiet &) Pagaidām domas un emocijas lidinās samērā haotiski... un, domāju, ka daudz ko esmu aizmirsis pierakstīt.

>