"I put my eyes on You... I put my eyes on you.."
Vakar māsa ar draugu skatījās filmu "Closer". Es mēģināju aizmigt.. bet tāpat tas sūdīgi izdevās. Un tad tā dziesma iz filmas... ar vārdiem "I can't take my eyes off of you... I can't take my eyes off of you... I can't take my eyes off of you... I can't take my eyes off of you..." kaut kā uz mani iedarbojās. Nezinu kā.. bet pēkšņi sajutos vājš. Kaut kāds tāds.. nedrošs. Pat sāku baidīties, vai tas mani neiespaidos šīsdienas pārrunās.
Varbūt arī iespaidoja.. taču tā dziesma tāpat ir skaista. Bet nu klāt pie tēmas...



Nu ir viens no tiem brīžiem, kad es vairs neesmu ne par ko pārliecināts. Un tas mani biku uztrauc, ka vai zinies.

Par pārrunām: tās atkal bija ar sieviešu dzimuma pārstāvi, kas man lika justies nedaudz drošāk. Itkā viss ritēja samērā labi... taču kaut kas nebija tā, kā tam jābūt. Nezinu kas... bet kaut kas. Kā atzina mana pārrunu biedre, saruna bijusi ļoti patīkama un interesanta. Bet... sanāca tā, ka es neko beigās itkā nesapratu. T.i. nekādas prognozes dot nevaru. Nav nekādas nojausmas, stabilitātes sajūtas. (teiksim VP Marketā es nemirkli nešaubījos par iznākumu... un tā arī bija. Bet šeit...) Lai arī, manuprāt, es turējos uzdevuma augstumos, un varbūt pat pārspēju pats sevi.. tomēr izejot no tām pārrunām kaut kas mani sāka nomākt. Un šķiet ka tas ir pašsaprotami...

Darbs: kad braucu uz turieni, biju ļoti pozitīvi noskaņots, jo domāju.. ai.. dabūt asistenta darbu man tak ir nieks. Un kad to dabūšu varēšu sākt krāt pieredzi.
Viss izrādījās galīgi ne tā, kā biju domājis. Darbs - noliktavas pārzinis (Tās sievietes vārdiem - visaugstākais, kas noliktavā ir, un kāpt vēl augstāk vairs nevar). Šis fakts arī mani sāka uztraukt. Es gāju uz asistenta darbu... bet neko tādu gaidījis nebiju. Kā gan es, cilvēks bez izglītības un bez īpašas darba pieredzes, var pretendēt uz ko tādu? Protams, ka es esmu pārliecināts, ka es tiktu galā ar to darbu.. es pat to ļoti gribu. Man beidzot būtu iespēja būt patstāvīgam, nevis strādāt kāda padotībā. Man beidzot būtu pašam savi padotie. Es beidzot varētu pats sev pierādīt, ko spēju. Bet... mani nomāc kas cits. Kurš gan sevi cienīgs uzņēmējs ņemtu tādu "zaļknābi" tik atbildīgā un augstā amatā? Pie kam galīgi to nepazīstot... tas taču būtu baigais risks. Personīgi es šajā gadījumā, ja nezinātu pats sevi, sevi šaj darbā neņemtu. Un nojaušu, ka tā darīs arī tās firmas priekšniecība. Izspiedu no sevis, ko varēju. Noteikti atstāju par sevi ļoti labu iespaidu. Bet, domāju, ka ar to manas gaitas taj firmā arī beigsies. Neticu. Un neceru.

Kopsavilkums: Ko tālāk? Nē - armija vēl ir par agru. Domas par to vēl ir agras. Taču šodiena man lika saprast, ka es spēju kandidēt ne tikai uz zema amata darbiem. Un es zinu to, ka no šī brīža es centīšos vēl vairāk. Un šodien man radās vēl jauni plāni.. man radās rīcības plāns. Man radās vismaz kaut kāda nojauta par manu šīs vasaras dzīvi. Pietiek spontāni mētāties kaut kur, un dzīvot šodienai. Jāsāk domāt kaut ko arī tālāk!

P. U. N. K. T. S.