Diena galā.

Nav grūti strādāt no agra rīta līdz vēlai naktij. Tas būtu nieks, darot jebkuru no darbiem, kuros esmu strādājis agrāk.
Šis... ir čalendžs. Tā atbildības sajūta... kad analizatora defektu rezultātā vienam un tam pašam pacientam ir 2 dažādi rezultāti, un ārsts paskaidro situāciju, ka ja no tiem izvēlēsies nepareizo tad pacientam ir lielas izredzes nonākt komā. Tas stress, ne tikai no darbu pārpilnības, bet jo vairāk no to svarīguma pakāpes. Un sajūta, ka esi pamests viens, un nav kam prasīt padomu. Ir jāpieņem lēmums. Tikai tev vienam. Un no tava lēmuma ir atkarīgs daudz. Izvēlēsies pareizo - problēma tiks atrisināta un aizmirsta. Ja pieļausi kļūdu, tevi atcerēsies ilgi.

Un ziniet, brīžiem aizdomājos, vai saņemot šo gandrīz 4-ciparu skaitli uz rokas, jūtos labāk, nekā citā darbā būtu saņēmis 3x mazāku? Taču izskatās, ka nespēju aimukt no tā, ko esmu uzsācis... katru dienu ejot uz priekšu un tiecoties tuvāk cerībai, ka varbūt drīz atkal problēmu nebūs tik daudz, no kuru pārdaudzuma galvā notiek tāds haoss, ka grūti ir sakoncentrēties pilnībā kaut vienai no tām.

Brīžiem uzdodu sev jautājumu, vai ar šo čalendžu es savus nervus stiprinu, vai tikai nelabojami grauju...

Šodien gandrīz norāvos no ķēdes. Savaldījos. Bet ir brīži, kad tas ir grūti. Taj pat laikā tev negribas to uzticēt nevienam citam. Tu ej savu ceļu, kurš ir tikai tavs un neviena cita.

Šī diena izskatās veiksmīgi galā. Pulkstens gandrīz divpadsmit. Jāgatavojas rītdienai.

(Tik gribēju radīt kaut kādu ieskatu savā ikdienā, par kuru neviens īsti neko nezin, taču daudz runā.)


18.-25.06. ļoti ceru dabūt atvaļinājumu. Man to vajag. Bet vēl vairāk gribētos atvaļinājumu, kurā es varētu izslēgt telefonu un novērst jebkādus sakarus ar darbu un domas par to. Taču uz doto brīdi tas nekādi nav iespējams. Vēl norezervēju atvaļinājumam 2 nedēļas augusta sākumā. (Jāsāk izmantot, ko pagāsgad neizmantoju)

P.S. - Jā Madi, laikam tu mani pielauzi nopirkt to CS:S. Gan rīt vai parīt to izdarīšu.

Labunakti.