<
Stulbi ir tas, ka daudzas laboratorijas dažreiz tīšām nezvana, kad viņiem kaut kas neiet, lai aiztaupītu man raizes. Bet lai arī cik viņiem manis būtu žēl, ko šodien kārtējo reizi nācās dzirdēt no kādas laboratorijas ārstes ("Man brīžiem jūs no sirds paliek žēl. Un galīgi negribas jūs raustīt, kad kaut kas neiet. Atrodiet kādu sev palīgā un apmāciet. Nevar taču tā") Bet nevar taču tā! Nevar nezvanīt! Nu ja viņas man nepiezvana, tad taču pašas mocīsies un nevarēs normāli strādāt!

Nu ņemos es ar ļoti daudzām lietām vienlaicīgi... taču pagaidām tieku galā, un arī apmācu biku savus potenciālos aizstājējus... un laikam es savādāk nespēju. Nezinu kas man par psiholoģisku kaiti vai traumu... taču esmu pamanījis, ka es jūtos daudz labāk, kad sevi mocu, nekā kad sēžu neko nedarot. Pie kam.. principā arī ir tas vecums, kad jāraujas. Pārāk lielu daļu savas jaunības esmu nolaidis fufeli... tagad tas viss jāatgūst. Ar maniem sapņiem.. man jau šobrīd vajadzēja būt daudz tālāk.

Un arī nav neviena, kura vārds būtu pietiekami spēcīgs, lai mani apturētu... no sevis iznīcināšanas, vai otrādi.
>