<
Nupat ierados mājās no pāris dienu ciemošanās pie vectēva.
Vectēvs - principā, cilvēks, kurš mani izaudzinājis. Vjačeslavs Grigorjevičs Tjurjapins. Dzimis 1931. gadā (ja neko nejaucu) Krievijas ziemeļos Arhangeļskas pilsētas pakājē, kādā ciemā. Savu tēvu neredzējis, audzis kopā ar slimu māti un 2 māsām. 12 gadu vecumā, saprasdams, ka pabarot visus mātei ir grūti, ar savu 8 klašu izglītību pametis mājas, braukdams "izdzīvot". Arhangeļskas pilsētā centās iestāties kara flotē/skolā, par cik tur cilvēki tiek gan apģērbti, gan pabaroti. Kāds komisijas ārsts vectēvu izbrāķējis, sakot, ka viņam ir kaut kāda sirds nepilnība (dīvaina diagnoze, ņemot vērā, ka viņš joprojām dzīvs un par sirdi sūdzējies nav... bet nu labi). Vairs nezinājis kurp iet, teicis māsai, kura piestrādāja par apsargu kādā cietumā, ka nekur neiešot. Mājās neatgriezīšoties, lai arī kas notiktu. Jamā, saprasdama sava brāļa vārdu nopietnību, piezvanīja uz kkādu vietu, uz kuru vectēvu arī nosūtīja. Ierīkoja viņu sēdēt tornī, kādā ieslodzīto nometnē. Šauteni nedeva, jo bijis vēl pārāk jauns. Ieslodzīto bēgšanas gadījumā, viņa uzdevums bija sacelt traukuksmi ar visu, ko vien spēja. Arī pienākumos ietilpa ieslodzīto pārskaitīšana no rīta un vakarā. Tā nu šis 12 gadīgais puisis bez mājām 4 mēnešus nosēdēja savā tornī, līdz kāds no "kolēģiem" izteica: "Ja neko nemainīsi, šajā tornī tā arī visu savu atlikušo dzīvi notupēsi". Tas bija pagrieziens, gandrīz uzreiz vectēvs izlasīja, ka Arhangeļskas Jūras Skola atklājusi mācekļu uzņemšanu. Nomācījies tur 3 gadus un saņemot sertifikātu, konstatēja, ka par stūrmani nevar kļūt bez diploma, kuru var saņemt tikai pēc 36 mēnešiem uz klāja. Sīkumos visu nezinu, bet nu galu galā viņš kļuva par bocmani uz kāda no ekspedīcij kuģiem. Bocmanis - cilvēks, kas dod rīkojumus matrožiem, kuri savukārt atbild par savlaicīgu dažādu virvju, tauvu, etc. pagriešanu/paraušanu/piesiešanu vajadzīgajā brīdī. Tā nu šim nu jau 16 gadus jaunajam "knariņam" iekrita darbs, komandēt baru ar gados vecākiem matrožiem, no kuriem liela daļa bija izbijušo ieslodzīto, kuriem pilsētā atrasties nebija ļauts, tāpēc tie gāja par matrožiem, kas bija piesaistīti pilsētas kuģiem. Nereti ciesdams ņirgāšanos vai pat draudus kā "Da es tevi pāri bortam izmetīsu, līdz tiksim prom no ostas!", bet taj pat laikā būdams bez atpakaļ ceļa (kā arī sūdzēties kapteinim neuzdrīkstējās, jo saprata, ka tad tiks izsviests vispār ārā) mocījās, nereti nolienot kaut kur stūrī, savās dūrēs slaucīdams puņķus un asaras, kamēr neviens neredz. Nu galu galā tur krājis pieredzi un tā... paralēli sarakstoties ar savu "potenciālo līgavu", kura dzīvoja kaut kur piepilsētas ciemā. Paralēli dzīvojis kādās telpās, kas pat nebija kopmītnes, kur saticis kādu meiteni, ar kuru dalījis istabu, savas mitināšanās uz sauszemes laikā, jo atsevišķu dzīvošanas vietu dabūt nevarēja. Nu un kaut kā, pirms kārtējās došanās jūrā, vectēvs atkal aizdomājies, ko tomēr ir jau pietiekami vecs (26 gadi), bet joprojām nav precēts un nav "sataisījis bērnus". Ar "potenciālo līgavu" viņš nākotni neredzēja, no nezināja ko viņš darīšot tajā lauku ciematā, kur viņa dzīvoja. Viņš bija jūrnieks, un negribēja nīkt uz sauszemes prom no jūras.. lai arī vēlāk tas tik un tā kļuva neizbēgami. Pēc 3 negulētu nakšu pārdomām, savai istabas biedrenei (manai vecmammai), teicis: "Braucam uz "ZAKS"u(laulību reģistrēšanas kantori)!". Nu tā nu viņi arī aprecējās. Uzreiz pēc kāzām vectēvs atkal devies jūrā, nu un atgriesdamies, saprata, ka atkal pienācis laiks dzīvi mainīt, un jākļūst par ģimenes cilvēku. Tā nu 1959.gada 8.martā - PSRS Nacionālajos svētkos, gaismā nācis mans tēvs. Nu, kā jau nacionālajos krievu svētkos pieņemts, arī 8.martā arī slimnīcas personāls bez šņabja iztikt nevar. Tā nu pēc tēva piedzimšanas izrādījās, ka vecmammai ir kaut kāda dzemdes sagriešanās, un bērnu būt vairs nevar. Pēcāk vecmammai sākās nežēlīgas periodiskas galvassāpes, uz ko ārsts kā risinājumu ieteicis klimata maiņu. Nu tā nu sanāca (īsti nezinu kādēļ tieši turp), ka abi kopā ar zīdaini mana tēva personībā pārcēlās uz Latvijas PSR, Daugavpili. Dzīvojuši kopmītnēs un citās vietās stāvot pāri pa tūkstoš cilvēku garā rindā pēc dzīvokļa, beigās dzīvokli dabūja. Tur arī savus 50 kopdzīves gadus nodzīvojuši.

Piektdien vajadzēja būt Zelta kāzām - 50 gadiem. Taču diemžēl tā nu sanāca, ka vecmamma 40 dienas līdz Zelta kāzām devās citā saulē. Kā vectēvs vēlāk atklājis, vecmammu precot viņš nav bijis "mežonīgi iemīlējies". Bija vienkārši 2 cilvēki, ar abpusējām simpātijām. Cilvēki, kas bija ļoti labi draugi un stāstīja viens otram lietas, ko nevienam citam neuzdrīkstējās.. nu un tā nu galu galā, vectēvs pieņēma lēmumu precēties, ar aprēķinu, ka vecmammai bija dzīvoklis. Nu vienkārši viņam tas likās kā saprātīgs lēmums, nevis kaisles vadīts.

Tā nu tagad viņš ir palicis viens. Cienījams cilvēks, kuram vēl šobaltdien daudzi cilvēki saka paldies par to, ka viņš ir bijis, paldies par visu...

Cilvēks ļoti emocionāls, tomēr iekšēji spēcīgs. Blakus vecmammas kapa vietai jau sakopis vietu arī sev. Vasarā plāno iebetonēt betona mūri apkārt abu kapavietai, un nu jau pamazām gatavojas arī savai "atpūtai". Un pagājušas tikai 40 dienas, pēc 50 gadu kopdzīves... bet arī pēc izdzertiem 2 litriem šņabja, 0,5 litriem viskija un vairākām vīna pudelēm, viņš ne brīdi nesalūza. Un es domāju, ka viņš ir pietiekami stiprs, lai izvilktu vēl vismaz 5-10 ai vairāk gadus. Tikai viņam ir vientuļi... un nav vairs blakus cilvēka, ar kuru dalīties visā.. un runāt.

Un man ir liels gods, būt mazdēlam. kuru šis cilvēks ir audzinājis. Kopā ar vecmammu.>