Patiesībā, ir brīži, kad darbs sāk ļoti besīt. Un kad tu pilīgi reāli sāc domāt par aiziešanu.
Īpaši tad, kad tavs viens no zinošākajiem kolēģiem uzkāpj uz korķa, taisās iet prom no darba, un viss, ko pārējie var par viņu pateikt... ir neko labu. Rezultātā esmu palicis būtībā viens zinošais uz lielāko daļu mūsu nopietnās produkcijas... un nemaz negribas domāt, kas gaida priekšā.
Un tas, ka priekšniecība tā mierīgi pasaka, ka par virsstundām mēs dabūsim brīvdienas... kad visam servisam jau ir sen skaidrs, ka brīvdienu nebūs! Jo pārdevēji ar skrūvgriezi pie klienta nebrauks... nu man nav vaardu par to. Jā.. piepacels mēneša algas...
Ai... vot pilnīgi vai gribētos ņemt piemēru no Valda... un lai jau tas "varenais" J.I.M.s mokās savā sulā.
Ai.. karoče jāsāk tiešām pārtraukt būt par firmas "patriotu". Neredzu tam nekādu jēgu. Nekādu novērtējumu. Nakādu atziņu. Nu, jā. Ok.. daudzi kolēģi novērtē mūsu pūles.. bet "priekšniecība"... tik to vien dara, kā smaida ar viltus smaidu, mēģinot "uzmundrināt" savus darbiniekus... un kad tu pastrādā kādu laiku, tu saproti, cik tas viss kļūst banāli.
Turpmāk strādāšu normālu darba laiku. Līdz 18:00. Vsjo!
Skatīsim, kā viņi dancos tad.