Atgriežoties pie sen senas domas, kuru iespējams arī šeit kaut kad ralstīju.
A ja nu...
Cilvēks katrs pats par sevi ir indivīds. Ne tikai tāpēc, ka viņš ir individuāla personība, atšķirīga no jebkuras citas, bet arī tāpēc, ka katrs pats sev ir pasaules centrs. Pasaule ir ap katru no mums, un ne ap vienu mums apkārt. Mēs dzīvojam savu dzīvi, rēķinoties ar "apstākļiem", kuri mīt mums apkārt. Un tad vienā brīdī es uzdodu sev jautājumu, a kas, ja šī dzīve ir tikai viens liels sapnis, kurā apkārtējais un apkārtējie nemaz nav īsti? Kas, ja tas viss ir tikai viena liela ilūzija, kurai tu izdzīvo cauri? Kāds teiktu, ka šāda veida domāšana ir ļoti egoistiska attiecībā pret apkārtējiem, kuri šādā gadījumā ir neīsti iluzionāri veidojumi, kas rada tev apkārt kaut kādu troksni un izmaiņas. Lai tā būtu. Bet tomēr - ja nu?
Iedomāsimies, ka tu - personība, esi "iemests" kaut kādā iluzionārā pasaulē, jo kāds tevi vienkārši grib pārbaudīt. Tādā kā simulatorā. Pasaulē, kura nemaz nav līdzīga tai, kura ir šobrīd (īsta). Nu salīdzinājumam pieņemsim, ka mūsu zinātnieki izveido tādu iluzionāru pasauli, kurā valda, piemēram, Akmens laikmets, "ievada" tajā pāris indivīdus, izveidojot tiem apkārt dažādus "apstākļus", un vēro, ko ta nu viņi tur darīs, kā viņi nonāks pie dažāda veida izgudrojumiem, kā attīstīsies viņu domāšana. Nu no zinātniskā viedokļa tas taču būtu interesanti, vai ne? Protams, ka tam būtu vajadzīgi priekšnoteikumi. Piemēram, jāņem vērā, ka šim "iemestajam" cilvēkam saprātam jābūt tukšam no "citas pasaules" un viņam ir pilnībā jātic, ka šī iluzionārā pasaule ir īsta. Bet cik gan grūti to būtu panākt? Izveido kaut vai ģenētiski radītu bērnu, un momentā pieslēdz viņu "sistēmai", so viņa dzīve sāktos nu jau priekš viņa reālajā pasaulē, kura nav īsta.
Tagad paņemsim priekšā jebkuru no jums - indivīdiem. Pasaule grozās ap katru no jums, nevis jūs esat iekš pasaules. Jūs esat centrs, un jūs interesē tikai tas, kas notiek ap jums (arī karš Irākā = notikums ap jums, jo jūs to zinat). Protams jums nemaz nevar interesēt lietas, kuras jūs neskar, jo par tādām lietām jūs nemaz dzirdējuši neesat. Piemēram jūs neskar, ka Tadžiks Marahmanjans vakar izslauca 3 litrus piena no savas kazas, jo līdz brīdim, kamēr jūs šo teikumu nebijāt izlasījuši, jūs par tādu Tadžiku nemaz dzirdējuši nebijāt. Es ar nebiju. Tagad Tadžiks ir iesēdies jūsu zemapziņā, un jūs jau nedaudz skar tas, ka viņam tagad ir 3 litri piena, kuru patiesībā viņam nav, jo viņš vakar tos jau izbaroja savām 3 sievām. (ahā - viņam ir sievas!)
Nu vot. Patiesībā nezinu ko es ar šo visu gribēju pateikt. Just bieži apkārt notiek dažādas lietas, kuras tev liek domāt, ka tās ir tīšas. Nu itkā tu redzi, ka tās nav prosta pašas no sevis. Tās itkā šķiet "speciālas". Un jo tu ilgāk dzīvo, jo tu sāc manīt kaut kādu sakarību starp šīm lietām (loģisku šo notikumu virknes iznākumu). Nu itkā parādās tiem visiem itkā atsevišķajiem un savstarpēji nesaistītajiem notikumiem kaut kāds kopīgs gala iznākums. Nu tas ir apmēram, kā saliekot puzli. Gabalu pa gabaliņam, kuri haotiski ir izmētāti pa visu tavu grīdu, tu nonāc pie loģiska gala iznākuma - bildes, kuru tu esi centies salikt. Tikai šajā puzlē tu rezultātu neredzi. Tu vienkārši sāc manīt, ka top kaut kādi kopējās bildes fragmenti.

Bla bla.

Un varbūt kāds pie sevis pavaicās - "CUBA, tu esi dzēris?". Saku jums uzreiz: "Ne grama!" Tiko pārrados mājās no darba, un vienkārši gribējās uzrakstīt klabā kaut ko atšķirīgu, no visa cita sviesta un personīgām problēmām, ko te pēdējā laikā iznāk rakstīt. Mani posti manā skatījumā ir palikuši bezkrāsaini, pelēki.

Atgriežoties pie "iluzionārās pasaules", redz loģiski spriešot, tās radītājam tagad būtu jādomā, kā tādu domu izmestu ārā no "pētniecības objekta" galvas. Piemēram izmantojot apkārt esošos draugus, kuri tagad nu teiks, ka tā jau nav! etc. Whatever - es jums neticu, jo jūs visi esat tikai ilūzijas &DDD

LoL / me reec &)))