" Iedomājies, ka tava dzīve ir pati pilnība. Tu dzīvo lieliskā pasaulē, kurā dzīvo lieliski cilvēki. Tev ir viss, ko tu vēlies, un ikviens dara to, kas ir labi un pareizi. Tu pat nepaspēj izsacīt vēlēšanos, kad tā jau piepildās. Kā sapnī. Un tu vari dzīvot , cik ilgi vien gribi.
Iedomājies, ka pēc simts vai divsimts gadiem tu sēdi baltā, nevainojami tīrā karēslā un skaties krāšņu filmu. Tu domās iesaucies:" Cik pliekani! Nekādu emociju!" " (Paulu Koelju)
varbūt tas nav gluži tas pats par ko tu uztraucies, bet abos gadījumos izjūtas ir vienādas.....lai arī brīžiem gribas apstāties(un kā vēl gribas)un to arī vajag darīt, tomēr pārāk ilgi stāvēt cilvēks nevar..tas noved pie garīgas un ļaunākajos gadījumos pie fiziskas nāves.....un man kaut kā neticas ka augstāk minētais zem banānkoka gulētājs tur arī pavadīja turpmākās dienas...lai izbaudītu mieru ir jāzin kas ir steiga....tas ka vienu brīdi cilvēks ir pārliecināts ka visu mūžu varētu gulēt zem koka, nenozīmē ka 'viņš to varētu....lai aŗī cik tas nešķistu skaisti, tomēr pēc kāda laika cilvēks aizmirstu to kas bija pirms viņš apgūlās zem koka, un viņš gluži kā pirms tam ilgojās pēc miera sāktu ilgoties pēc steigas.....lai gan cilvēki tiešām mūsdienās skreien pārāk ātri unpaši nemaz nezinādami kur, tomēr arī pretājās galējībās nevajag krist......lai nu kā, bet ja haizivis pavadītu miera stāvoklī piecas minūtes, tās nomirtu:))