REM,
nu, iedomāsimies, ka šī filma būtu bijusi nevis par matemātiku, bet, par, piemēram, bioloģiju.
Galvenais varonis - salietojies, noaudzis biologs. Viņam ir viduslaiku alķīmiķa cienīga laboratorija, kurā tomēr netrūkst pa ultramodernam elektronmikroskopam.
Mūsu biologs ir izvirzījis vairākas savas bioaksiomas:
- Visa dzīvā radība cenšas izdzīvot
- Jo vairāk kaut ko moki, jo dzīvīgāks tas paliek (kaitēkļi un dihlofoss piem.)
- Jābūt tādai vielai, kas dzīvību gandrīz iznīcina, toties padara īpaši stipru.

Līdztekus ļoti komplicētām un neprofesionāļiem neizprotamām bioloģiskām operācijām tiek ik pa laikam atgādināts, ka ķirzakām ataug aste, bet ūdenszvaigzne reproducē sevi no viena paša stara.
Galvenais varonis savos pētījumos iegūst dažādas mikstūras un visas tās izmēģina uz, hmm, piemēram, vistām.
Reiz, kārtējo reizi vistai iebarojot neizskaidrojamā veidā iegūto mikstūru, vista kādu laiku agonijā paraustās, bet, īsi pirms liekas, ka viss cauri, tā pārvēršas par pokemonu, izlec pa logu un aizbizo prom.
Tagad visi biologa pūliņi saistās ar šīs mikstūras noslēpuma izdibināšanu. Viņš saņem atbalstu no ietekmīgas mājputnu kompānijas, bet galu galā nonāk pie slēdziena, ka pokemoni nav labi, pats iedzer savus šķidrumus un paliek par laimīgu mērkaķīti.

Lūk tev, bioPI. Ar ierindas skatītājiem varbūt vēl nebūtu tik traki, bet, ja biologi skatītos, viņi gan, man liekas, spurgtu un irgātos