Transhumānisms un kosmosa kuģu borozģīšana pa galaktiku ir divas dažādas lietas (kaut arī praktiskā plānā tur ir ievērojama sinerģija, jebšu nemodificētiem cilvēkiem ārpus Zemes klāsies grūti).

Ievērosi, ka klasiskajos darbos šie atavismus pārvarējušie kosmosa pētnieki-progresori ir, ar ļoti retiem izņēmumiem, baseline cilvēki, pēc specifikācijas tādi paši, kā šeit klātesošie. Viens no šādiem izņēmumiem ir Strugacku "Dienas vidus" cikls, kur ir atrodami mājieni par to, ka ierindas cilvēki ir vismaz noteiktos veidos ģenētiski uzlaboti, atbrīvojoties no slimībām, būtiski palēninot novecošanu utt., taču arī tur pirmie smadzeņu digitizācijas mēģinājumi beidzas ar katastrofu un netiek plānoti atkārtot utt.

Kas attiecas uz kiberpanku, tad tas ir interesants gadījums. No vienas puses, tā tiešām ir izteikti distopiska sci-fi apakškopa, taču, no otras, sabiedrības likstu cēlonis un autoru kritikas subjekts tur parasti ir politiskās un ekonomiskās varas struktūras, kurpretī tehnoloģija tiek apskatīta visai neitrāli, utilitāri un, principā, reālistiski – proti, kā rīks, ko ar vieniem un tiem pašiem rezultātiem savu attiecīgo mērķu sasniegšanai izmanto gan protagonisti, gan antagonisti.