nekad nav tādas "atgriešanās pie bijušā", vienmēr jaunajā situācijā tiek paņemts kaut kas no vecā un kopā ar jaunajiem apstākļiem sintezēts funkcionālā produktā. zinātne un zinātniskā metode ir tieši tāda pati ēka, salikta no dažādiem laukiem un situācijām, kā tektoniskie slāņi, pat ja lielu lomu konkrētu problēmu risināšanā spēlē integrālā un matemātiskā vai Baijesa loģika, tad neapejams stūrakmens joprojām ir Aristoteļa loģika un Bēkona Novum Organum, izņem vienu, ēka varbūt pat sabrūk vai sāk lagot.
Un tā daudzās sfērās.
Kompaktas, izkaisītas, autonomas dispersed network stila "rūpnīcas" ar labu transporta un sakaru tīklu izklausās jau labāk, bet ne obligāti. liela loma ir nākotnes projekcijām, es, piemēram, domāju, ka vienā brīdī multimiljonu pilsētās tiks sasniegts kritiskais punkts, pēc kā seko societal collapse. planētas pārapdzīvotība (un te nelīdz arguments, ka uz zemes ir daudz brīvu virsmu, cilvēki visos laikos, par spīti vietas plašumam, tomēr ir pulcējušies konkrētos punktos) būs, varbūt jau ir, jūtama problēma šīs paaudzes vai vismaz gadsimta laikā, to, protams, atrisinās kosmoss, bet pagaidām, lai cik dīvaini tas neizklausītos, kosmosa apguvē cilvēce joprojām ir bērna autiņos, neizskatās reāli tuvākajos 50, 100 gados, enerģijas un dzinēju, un pārvietošanās iespēju jomā joprojām ir kaut kādi zinātnes, varbūt dogmātikas griesti, kurus neviens nespēj pārkāpt.