1) Nē nu ontoloģiskas dabas jautājumus pēc definīcijas nevar atrisināt strīdoties par to, kam labāka ontoloģija, jo nav kopīga ontoloģiskā pamata, uz kā to izdiskutēt

Nu, ar ontoloģiju domājot "realitātes pamats ir x un visu, kas sākumā nešķiet x, mēs izsakām caur x"

Kur x var būt "materialitāte" vai "dieva griba" vai "kosmiskie zirnekļi" vai "mijiedarbība" utt

That said, lai nesaietu pilnīgā postmodernismā ;) , droši vien zinātnē un pētniecībā vajadzētu balstīties uz ontoloģiju, kas ir iekšēji konsistenta un nav divas dažādas lietas sapļekātas vienā un, ideālā variantā, neprasa pārāk daudzus soļus starp "realitātes pamatu" un "to, ko var pētīt"

2) līdz ar ko, ja tu pretendē uz savu ontoloģiju kā labāko un pareizāko, tad minimums būtu dabūt to iekšēji konsistentu vismaz pašā beisikā. Tas, ko Tu saki, izskatās pēc kaut kādas kombenes starp materiālismu + variācijas par humānismu ar saknēm Dekartā?

Bet kā Tev līmējas kopā šis te: "Ja neiedarbojas - tas priekš mums nepastāv" ar materiālismu? Ir ļoti daudzas lietas, kas materialitātē eksistē, bet uz cilvēkiem neiedarbojas, kā Tu apraksti to ontoloģisko statusu?

Nu, piemēram, ja mēs skatāmies teleskopā un neko neredzam, bet pēc gada izgudrojam krutāku teleskopu, paskatāmies un ieraugām planētu, vai tas nozīmē, ka a) šī planēta sāka eksistēt tikai tad, kad mēs to ieraudzījām (humānistiskā pieeja) vai b) šī planēta eksistēja arī iepriekšējā gadā, tāpat kā eksistē nezināms daudzums viskautkā cita, par kā eksistenci mēs neapjaušam, jo neuztveram (materiālistiskā pieeja)

Jo obvs no tā, vai tu izvēlies "humānistisko" vai "materiālistisko" pieeju arī ir atkarīgs tas, kā risināmi "nemateriālo" lietu jautājumi

Nē nu var arī neizvēlēties, bet tad nevaig postulēt, ka šitā ir baigi labā ontoloģija un visiem vajag viņai ticēt, ja ir acīmredzams gļuks jau abstraktā :)