nu un pēdējā pieeja sūkā dirsu pēc būtības, jo naudu piešķirt vajag nevis tam, uz ko tajā brīdī stāv autoritārajiem vadoņiem, bet tam, no kā ir max labums

un, again, pie veselīgas demokrātiskas sabiedrības NVO veidojas no cilvēkiem, kas zina, ko viņiem vajag un zina, kā to darīt, t.i., valsts organizācijām nav jālauza galva par lietām, no kurām viņi saprot mazāk

tas pats kā ar zinātni
tas pats ar visādiem kopienu projektiem
tas pats ar cilvēkiem ar specifiskām vajadzībām, piemēram - nu, ja organizācija x grib uztaisīt koncertzāli, kas ir pieejama cilvēkiem ratiņkrēslā, viņiem nav jāmēģina no nulles izdomāt, kas tiem cilvēkiem ir vajadzīgs un kas strādā, viņi var parunāt ar ekspertu no NVO, kas šo jautājumu risinājis miljons reižu
un tehniski tas ir dahuja izdevīgāk arī valsts mērogā - jo tāda organizācija ārpus projektiem turpina eksistēt par saviem līdzekļiem un ar savu entuziasmu, t.i., viņiem neviens nemaksā par dīkstāvi vai darbošanos darbošanās pēc, kamēr autoritārā valstī obviously vajag apmaksāt kaut kādu ierēdni, kas sēž un lauza galvu par to, ko vēl piespiest taisīt sarkanbaltsarkanus auseklīšus, un randomly piepišas ar tiem auseklīšiem, jo tāds darbs