Ja tev ir analītiska domāšana, tad varbūt tiešām tev ir cita pieeja šim, un neder tas, jo nevajag emocionālo atbalstu, bet citu pieeju. Esmu dzirdējusi dažādus viedokļus par psihologiem, gan pozitīvus, gan negatīvus. Ja tev ir sava pieeja un zināšanas, ja tu proti meditēt, varbūt tas ir efektīvāk.

Ja profesijā jāprot klausīties, empātija noder, bet cilvēks ar empātiju bez izglītības un zināšanām nav psihologs. Var būt smagas, neizrunātas traumas. Kara pieredze, izvarošana, piemēram. Trauma tā vienkārši nepazūd pēc sarunām ar psihologu. Bet ir cilvēki, kam terapija palīdzējusu atradināties no alkohola. Taču tas ir ilgstošs process. Bet nu, ja ir skepse un pamatoti redzi trūkumus, tad jau noteikti ir citas metodes, kas var palīdzēt. Tā ka, jā, piekrītu, zināšanas un efektīvas metodes ir ļoti noderīgas, bet jāprot arī sarunāties, jo cilvēki ir ļoti atšķirīgi.