Un tieši toksiskumu, sākot jau ar pašu "nepieņem manu lielo mīlu — tātad tiksi par šo izvēli spīdzināts mūžīgi mūžos, āmen" (daļa teologu gan uzskata, ka tikai ļoti, ļoti ilgi, nevis burtiski bezgalīgi ilgi, bet atšķirība tur ir drīzāk traģikomiska, jo spīdzinātie pēc tam tiks transportēti uz paradīzi, kur viņus sagaida tā pati slavas dziesmu dziedāšana).

Protams, pasaules tautu mitoloģija ir pilna ar odioziem dievu un pusdievu līmeņa personāžiem, bet reti gadās redzēt, ka piedevām tam klaja nežēlība un asinskāre tiek pasludināta par tēvišķas mīlestības izpausmēm. Tās ir Centrālamerikas panteona cienīgas izdarības, un tur vismaz netiek slēpts, ko sagaidīt no "Teskatlipokas, Kūpošā spoguļa, Asiņu un vidējā gaisa valdnieka" vai "Hipes Toteka, Nodīrāto ādu kunga, Tā, kurš izdzer nakti" un viņu gaumes, kamēr šeit tā paša profila personība tiek pasniegta kā mīloša un gādīga tēvišķā figūra.