Pēc modernistu uzskatiem valodai piemīt izziņas funkcija, cilvēks uztver realitāti un uz šīs uztveres pamata veido savas konceptuālas pārliecības un tad saskaņā ar tām rīkojas. Sazinoties ar citiem cilvēkiem - komunicējot valodā, mēs viens otram stāstam, argumentējam un nododam tālāk mūsu izziņā balstītos uzskatus. Savukārt pēc postmodernistu (kā Deridā) uzskatiem valodai izziņas funkcija piemist nevar, jo tā nav ar realitāti savienota. Valoda ir cilvēku radīta un tai nav nekāda sakara ar nošķīrumu starp patiesību un maldiem, tāpēc tās mēķis nevar būt kaut ko pierādīt.